"Ojāra vairs nav, un tas sāp. Ļoti sāp. Taču mēs glabāsim Ojāru nebeidzamā piemiņa, jo mums katram ir atmiņas par kopā darīto, apspriesto, jokoto, dziedāto. Lai mūžīgs miers Ojāra skaistajai, darbīgajai dvēselei un mūžīga piemiņa!"
Sandra Kalniete ierakstā atminas, kad pirmo reizi sastapusies ar Ojāru Kalniņu. Viņi pirmo reizi tikušies ALA ārkārtas kongresā 1989. gada 12. decembrī. Kalniete atzīst, ka Ojārs satikšanās reizē atstājis lielu iespaidu.
"Ojars uz mani atstāja lielu iespaidu - tik gudrs un pašpārliecināts. Vēl atceros viņa sirsnīgo acu izteiksmi. Es savukārt biju nervoza, jo apzinājos, ka pēc šī neatļautā brauciena no Kanādas uz ASV man Rīgā būs jāskaidrojas par padomju vīzu režīma pārkāpšanu. Kad Ojārs uzmanīgi ievaicājās, vai es nevēlētos satikties ar kādu ASV kongresmeni vai senatoru, izbijusies atteicu, ko drīz nožēloju, jo pēc pāris nedēļām Otavā jau biju gatava tikties Ārlietu ministrijā. Ojāra priekšlikums nāca par ātru."
Kalniete atminas arī kā 2014. gadā Ojārs Kalniņš piekrita viņai doties līdzi uz Ukrainu, Kijevu, kad tur notika Maidans.
"Ojārs nešaubīdamies piekrita braukt ar mani uz Kijevu, lai gan tur pilnā sparā Janukovičs bija sācis izrēķināšanos ar Maidana aizstāvjiem. Kad 2014. gada 21. februāri ielidojām Kijevā, tad snaiperi no rīta jau bija nošāvuši 11 cilvēkus. Pa ceļam uz parlamentu piebraucām tur, kur sākās Maidans. Mums abiem tas bija nozīmīgs brīdis. Ojārs aiz cieņas noņēma cepuri. Spīdēja saule un dienas skaistums tik ļoti kontrastēja ar apkārt notiekošo. Tur cilvēki gatavojās kaujai vakarā. Vīri atjaunoja naktī papostītās barikādes. Sievietes lauza bruģi un krāva kārtīgās kaudzītēs, lai kaujas laikā būtu ko sviest. Pievakarē devāmies uz Svētā Mihaila, Kijevas aizbildņa, klosteri, kas bija pārvērsts par slimnīcu. Ārste mums pastāstīja, ka šajās asiņainajās dienās 100 ārstu strādā, kamēr citi 100 atpūšoties. Prasījām, cik ilgi viens ķirurgs operē. Viņa atbildēja, ka daži operē kā karā, jau četrdesmit astoto stundu."
"No svētajiem tēviem uzzinājām, ka snaiperi sašāvuši riepas 30 ātrajām palīdzībām. Mirušos atveduši brīvprātīgie un tepat klostera pagalmā tie uz zemes saguldīti. Esot atvests divdesmit viens mirušais un visiem šautas brūces galvā vai sirdī. Tur bez pārtraukuma nāk, stāv un sēro kijevieši. Arī mēs stāvam un sērojam. Turpat pie mirušo ķermeņiem Ojāru un mani intervē televīzija. Pēc klosterī redzētā esam tā saviļņoti, ka, neskatoties uz brīdinājumiem, dodamies uz Maidanu. Tā sargi mūs paris reizes aptur, taču izdzirdējuši, ka esam no Latvijas, tūdaļ ļauj iet tālāk. Ir pilnīgi sirreāla sajūta. Todien, Ojārs un es, kā arī Francijas, Vācijas un Polijas ārlietu ministri ar savām komandām laikam bijām vienīgie ārvalstu politiķi, kas bijām Kijevā šajā izšķirīgajā dienā, kad ukraiņu tauta par asins cenu uzvarēja Janukoviča režīmu."
Jau vēstīts, ka ceturtdien Valsts prezidents Egils Levits sociālajos medijos dalījās ar sēru vēsti, atklājot, ka pēkšņi mūžībā devies politiķis Ojārs Kalniņš.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
Tazze
Šodien, 12:53
