Andrejs Žagars pēc smagas cīņas ar slimību 2019. gadā nomira, un kā zināms, brāļi bija ļoti tuvi. Intervijas laikā Juris ar smaidu atceras brāli, un uzskata, ka ar viņa aiziešanu ir sadzīvojis, savādāk nemaz nevarētu būt.
Andrejs un Juris Žagari kultūras telpā tiek raksturoti kā ambiciozi un mērķtiecīgi sava ceļa gājēji, katrs ar savu virzienu uz lielām lietām. Juris smejot atzīst, ka ar brāli vienmēr ir bijusi neapzināta konkurence.
“Es uzskatu konkurenci kā vienu no spēcīgākajiem dzinējspēkiem. Es esmu uz konkurenci tendēts. Man patīk uzvarēt, man nepatīk zaudēt. Es nevaru būt vienaldzīgs pret to ko es varu sasniegt, kad kāds cits to ir sasniedzis”
Runājot par brāļa aiziešanu, viņš uzskata, ka ar to pilnīgi tikt galā nav iespējams, iekšā paliek kāa smeldze, bet jāspēj ar to ir sadzīvot.
Visi sadzīvo un izdzīvo. Tu jau nevari tā mūžīgi dzīvot. Ja es kādreiz aiziešu no šīs pasaules, tad gribu, lai tie, kas paliek, diezgan ātri sadzīvo ar to.
Sarunas laikā Juris atminas savu bērnību, un uzskata, ja viņam būtu iespēja atgriezties desmit, divpadsmit gadu vecumā, ļoti iespējams viņš savu dzīvi būtu saistījis ar sportu. Visu mūžu sports ir bijis viņa dzinējspēks un motivācija. Viņš noteikti būtu vēlējies būt sportists līdz kādiem trīsdesmitpieciem gadiem.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
rtgth
Šodien, 4:05
