Kondratjuks norādā, ka soctīklos bieži neraksta, tācu šoreiz saprotot, ka nedrīkst klusēt, "jo daudziem šodien var gadīties kas stipri līdzīgs un diemžēl ne tas patīkamākais". "To rakstu, jo tas var notikt ik katram no mums, arī tādām pāpārliecinātam vēža noliedzējam, kā man," iesāk bijušais Dzintaru koncertzāles vadītājs.
"Jau gadu, varbūt vairāk atpakaļ, naktī jutu spiedošas sāpes pakrūtē, vakarā pārēdos, protams bija manas domas, un nogāju virtuvē ieraut 15-20 gramu mārrutku uzlējumu, ko pats gatavoju, uzkodu maizes garoziņu un miegs atkal klāt.
Bet no janvāra vidus šīs spiedošās sāpes mani sāka piemeklēt katru nakti, no sākuma līdzēja cola, pēc tam jau bija jāķeras mezinam pie ragiem, bet naktī no 12. uz 13. martu uz stundu bija palīgs vārīts piens ar sodu un medu, bet tikai stundu.
No rīta kolēģis darbā silti ieteica atrast kobru, kuru nepatīkami, bet ļoti ieteicani ir pāris reizes gadā norīt. Es to pēdējo reizi darīju pirms 12 gadiem, tad viss bija kārtībā.
[...] Jā, šoreiz man parādija bildi ar lielu kuņģa čūlu, kurai pa vidu bija labi iekārtojies prāvs audzējs, kurš tomēr izrādījās visvienkāršākais vēzis.
Es, kurš 8 gadus ik rītus rija pa ķiploka daiviņai, neslimoju ne ar kādām gripām un pārējām saaukstēšanās slimībām, varēju no ledusskapja aukstu pienu dzert malkiem un joprojām to daru, biju pārliecināts līdz mielēm, ka tādus šis krabis nespēj sasniegt, jo ķiploks saskaldot vēža šūnas, tā vismaz biju lasījis kādā grāmatiņā, neizturēja kritiku.
Bet tā jau saka, ne viss kas rakstīts uz žoga ir patiesība.... Parasti es atļāvos ēst visu ko sirds kāroja un maks atļāva. Tā sākās mans ceļš cīņā ar šo gadsimta briesmoni laikā, kad visu pasauli arvien vairāk sāka pārņemt vēl viens briesmonis Covid-19.
Pēc laba drauga onkologa ieteikuma, tūlīt pat 16. martā biju pie ģimenes ārsta un lūdzu Zaļo koridoru uz onkoloģijas centru, 25. martā jau bija pilnīgi skaidrs, krabis jāņem ārā ar visu kuņģi.
Paldies ārstējošā ārsta operatīvai rīcībai 2. aprīļa pēcpusdiena, jau bija bez kuņģa kunga kopā ar visu krabi. Paldies Visuaugstajam mans optimisms arī šodien nav noplacis, tikai pastiprinājies un varu tagad droši teikt, cīņa tikai sākas, jo vēzis jau paspēja savas metastāzes ieripināt tālāk limfmezglos, to es pilnībā uzzināju vakar, cik tālu un kā saprotu, tad dziļi," atklāj Kondratjuks . No 29. aprīļa vīrietim sākas ķīmijterapija.
"Grību teikt dzīvot bez kuņģa, vēl jau tikai divas nedēļas, ir tīri interesanti un nemaz nav briesmīgi, pat viegli, esmu par 10kg vieglāks no 84 uz 74, bet ņemot vērā augumu 170, tad viss kārtībā," optimistiski noskaņots ir Andrejs, kur arī tic tautas medicīnas spēkam.
"Tātad, kā iznācu no slimnīcas, tā nakamā dienā kolēģi no darba man atveda bērza čagu, kuru pats arī pagatavoju un aktīvi lietoju, tāpat lietoju arī bebru dziedzeru uzlējumu un visu pārējo dabisko, kas nevar nogalināt mani, bet vēzim varbūt arī nepatīk.
Paldies ārstējošam ārstam, viņš neiebilst manām aktivitātēm, lai arī viņa attieksmē, kā jau ārstam ar lielu pieredzi, jūtama zināma skepse. Nevaru nepateikt vislielāko paldies onkoloģijas centra reanimācijas un nodaļas apkalpojošam personālam! Laikā kad slimnīcā neilaiž nevienu apmeklētāju, es jutos aprūpēts un apmīļots, kā vistuvākais, vismīļākais radinieks, bet ar visu to viņas nespēja mani ilgāk tur noturēt kā 8 dienas, jo solīju, ka 9. aprīlī uz sieviņas dzimšanas dienu aizbēgšu vienalga un ņemot vērā manu labo kopējo stāvokli, izrakstīja oficiāli, stāvoklis tiešām bija stabils, arī tagad viņš ir vairāk nekā stabils, lai arī esmu uz slimības lapas.
Un vēlreiz saku, ka rakstu ne tāpēc lai izstāstītu savu bēdu, bet lai mūsu līdzcilvēki,kurus vēl nav aizķēris šis vēzis, tomēr tas nav izraut zobu,
AIZDOMĀJATIES, DRAUG,I VISMAZ REIZI GADĀ PAR SAVU VESELĪBU
un izejat pilnu veselības pārbaudi. Pie jebkuras stipras un spēcīgas imunitātes un veselības, šodienas ķimitizētajā pārtikas plūsmā, mūs var ķert jebkurš krabis, covids, vai vēl kāds mutants, kuru pasaule vēl nepazīst.
Protams neskatoties uz visu iepriekš stāstīto, ierastā dzīve turpinās, tikai citā ritmā un citā kvalitātē, bet arī pie tās esam spējīgi pielāgoties. Kas ineresanti enerģiju sevī jūtu divtik, nekā pirms operācijas, acīmredzot tas rupucis daudz ēd mūsu enerģijas," secina Kondratjuks.
Andrejs Kondratjuks dzimis 1957. gadā. 1999. gada ziemā pēc toreizējā Jūrmalas domes deputāta Leonīda Aleksejeva aicinājuma nākt komandā, lai pakāpeniski pārņemtu koncertzāles vadību, sācis strādāt vispirms par “Dzintaru koncertzāles” direktora vietnieku. Drīz vien Kondratjuks kļuva par “Dzintaru koncertzāles” direktoru. 2009. gadā Andrejs Kondratjuks pārcēlās darbā uz Rīgu, kur strādāja uzņēmumā Rīgas Meži. Šobrīd kopš 2013. gada Kondratjuks ir Rīgas namu valdes loceklis.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
DŽA
Šodien, 14:04
