SOCTĪKLOS: Puiša rīcība Rīgas gājēju tunelī aizkustina līdzcilvēkus

tautaruna.lv 18.mar
 
Pixabay
Kāda jauna vīrieša ieraksts Facebook par piedzīvoto situāciju gājēju tunelī Rīgā aizkustinājis sociālo tīklu lietotājus. Puisis vārdā Gatis aicina līdzcilvēkus padomāt par cilvēkiem, kuriem, iespējams, nepieciešama palīdzība, bet ikdienā viņiem paskrienam garām.

"Atgadījums par šodienu. Šodien pēc darba devos uz mājām. Skriešus devos cauri ''tuneļiem'', lai tiktu uz autoostu un nenokavētu transportu, bet ne par kavēšanos stāsts.

Ekrānuzņēmums no Facebook

Steigā dodoties cauri tuneļiem, pamanīju vecu vīru, kurš kopā ar savu labāko draugu suni sēdēja uz plikas zemes ar priekšā noliktu mazu trauciņu. Uzmetu skatienu un tas bija pilnīgi tukšs. Paskrēju garām, taču tad man pēkšņi iemetās ''kamols'' kaklā un apstājos, izņēmu maku un devos atpakaļ pie vecā vīra. Uzrunāju viņu un sākām sarunu. Vecais vīrs bija patīkami pārsteigts un viņam acīs sariesās asaras, ne jau tāpēc, ka biju iemetis naudu trauciņā, bet par to, ka ar viņu kāds beidzot parunāja, nevis tikai ar skaudru skatienu un negatīvismu pagāja garām.

Tad pie manis pievērsās kāda kundze un teica, lai ejot prom no šī vīra, ka viņš sēžot šeit katru dienu un tikai diedelē naudu... Es nespēju valdīt savas emocijas par spīti tam, ka biju formā un pateicu viņai: ''Šis vecais vīrs šeit guļ uz plikas zemes, lai spētu pabarot NE JAU sevi, bet savu SUNI, kurš ir viņa vienīgais draugs, bet JŪS šeit nākat un cenšaties mani no viņa atraut. KĀPĒC?'' To visu teicu paaugstinātā balsī... Šī kundze bija nesaprašanā par to, ka es ko tādu viņai pateicu...

Un tad es piebildu viņai: ''Šim kungam nav ko ēst un nav ar ko pabarot savu suni! Kāpēc, lai es neiedotu viņam kaut kādu naudiņu?!! Es nabagāks nepalikšu, taču šim vīram, iespējams, mana palīdzība bija vienīgā pa visu dienu, nedēļu, mēnesi?!!!!'' Kundzei vairs nebija ko teikt un viņa , savā glaunajā apģērbā, devās prom... Vecais vīrs , draudzīgi pavilka mani aiz rokas un ar asarām acīs teica: ''Paldies, dēliņ!''

Pāris minūtes parunājām, taču man bija jāskrien, lai paspētu uz autobusu, taču pirms došanās prom viņam pateicu: ''Tā ir Jūsu darīšana kā Jūs šo naudiņu tērēsiet, bet lūdzu pabarojiet sevi un savu suni!'' Tad es paspiedu roku vecajam vīram un aizskrēju.

Zinu , jā , ka ir daudz cilvēku, kuri diedelē, tēlo un tamlīdzīgi, taču es redzēju šī vīra sejā, ka viņam ir nepieciešama palīdzība. Es nelielos ar to, ka kādam palīdzēju, vienkārši mana jau aizgājusī vecmamma vienmēr teica: ''Palīdzi cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams un tu to NEKAD nenožēlosi!'', bet gribu, lai JŪS aizdomājieties un dažkārt nepaskrieniet garām cilvēkam. Ne vienmēr nauda ir nepieciešama! Pietiek arī ar sarunu un apjautāšanos par to, kā šim cilvēkam iet un kāda ir bijusi viņa diena!" aizdomāties lūdz Gatis.

Ieraksta komentētāji slavē Gata labo žestu pret tunelī ubagojošo vīrieti.

Komentē 10

 
Anonīms
 

Varbūt tas bija pats Dievs tādā izskatā? Pāŗbaudījumi mums.

18.marts Atbildēt

Es gan tam nepiekritīšu.1. Rīga ir vairākas zupas virtuves, kur var bezmaksas paēst. Badā nevar nomirt. 2. Pa nakti var nakšņot patversmē, ja nav kur.3.Ja ir abas rokas, kājas un dūša diedelēt, tad ar strādāt var.4.Tas, ka gribas parunāties. Nav vienīgais cilvēks,kurš ir vientuļš. Tādi mēs, pa lielam vai pa mazam, esam visi.5. Ja cilvēks ir izvēlējies dzīvot šādu dzīvesveidu- tā ir viņa izvēle.6.Un ziedot naudu vajag ar prātu, jo ziedojot, tu pats atbalsti šādu dzīvesveidu. 7. Skrienot garām, tā starp citu, ar nav varoņdarbs.

19.marts Atbildēt

Nu, nu. Skaisti pateikts. Pēc uzrakstītā varu izveidot psiholoģisko Kristīnes portretu: Gados jauna sieviete, varētu būt ar augstāko izglītību. Taču tukšu dvēseli. Strādā veiksmīgā, plaukstošā uzņēmumā. Saņem algu krietni virs vidējā. Ar sabiedrisko transportu nepārvietojas un pa tuneļiem nestaigā, jo ir savs auto. Par badu neko nezin, tikai no nostāstiem. Ko lai dara, tāda ir mūsu sabiedrības daļa - aukstasinīgi, cietsirdīgi, bez empātijas. Skatās tikai uz sevi un var tikai nosodīt citus, da jebkuru...

19.marts Atbildēt

+++++

19.marts Atbildēt
Pusgrācija > iveta.bite

Savukārt Iveta Bite ir persona, kura dzīvo pasaku pasaulē un tic rādiem kā raksta autors. Vecmeita bez kaķa. Slikti prot valsts valodu (nezin, da jebkuru). Patīk lietot svešvārdus, par kuru nozīmi par nenojauš. Pasaules lāpītāja bez noteikta mērķa.

19.marts Atbildēt

Plusi bija domāti Kristīnei.

19.marts Atbildēt
Dace Japina > pusgr.cija

Gudrais lai pats paēd zupas virtuvē,pirms spriež.tomer labi,ka ir tāda zupas virtuve.un kas tikai tēlo nabagu? Tas tāds arī paliks. Bet esi bagāts un padalies.

21.marts Atbildēt
Kristīne Vīgante > iveta.bite

Jam....interesants raksturojums un diemžēl nekas no uzrakstītā nav patiess, jo esmu pēc 5 min. jau nodzīvojusi pusi mūža, ar vidējo profesionālo pedagoģijā, un pēc iespējām pilnveidoju savas zināšanas daudzās jomās, strādāju savā uzņēmumā,papildus strādāju algotu darbu, jo ir jānodrošina ne tikai sava, bet arī sava bērna, pieņemtā bērna un arī savas mammas ikdiena. Staigāju tikai ar kājām, tālus gabalus nevaru noiet un ilgi uz kājām stāvēt nevaru, tāpēc miksēju un izmantoju sabiedrisko transportu, jo uzturēt mašīnu savam komfortam nav lietderīgi. Papildus vēl atliek vēl laiks brīvprātīgi darboties dažādos projektos.Ir bijis dzīvē visādi gan pieveikta alco atkarība, gan azartspēļu atkarība, gan zaudēti tuvi cilvēki, gan dzīvots trūcīgo statusā, kur ģimenei (4 cilvēki) vajadzēja iztikt ar 3 latiem dienā, gan zaudēta ticība cilvēkiem un sev, gan izmesta ar bērnu uz rokām uz ielas un tādu kā es ir gana daudz.....bet es NEKAD nesēdēju ar izstieptu roku un nežēlojos...tāpēc pirms Iveta Bite izveido par kādu psiholoģisku raksturojumu no komentāra, varbūt Jums derētu savest savu dzīvi kārtībā, tad noteikti Jūs domātu tieši tā pat....

26.marts Atbildēt

Zimi,Kristīne,šis stāsts nav par Tevi. KĀ TU neubagoji un kā Tu varēji. Vai Tu zini kāpēc šis vecais vīrs tur sēž? Varbūt esi viņam pajautājusi? Un vai zupas virtuvē dod zupu arī suņiem? Un vai patversmē var pārnakšņot ar suni? Vai Tev daudzi palīdzēja,kad Tev bija grūti? Tas IR varoņdarbs,ja kādam palīdzam kaut vai ar sarunu,tāpēc,ka pārāk vienaldzīgi un paštaisni esam kļuvuši.Tu saki daudzi ir vientuļi,bet tad tieši tas ir tas,kas visvairāk nepieciešams-nepaiet garām.

28.marts Atbildēt

Bet protams, ka ne par mani....ne jau es izveidoju psiholoģisko raksturojumu par sevi....to pašu var izdarīt gan par to jauno puisi, kas skrienot garām, tā starp citu, pajautāja, kā iet?...cilvēkam, kurš ir atteicies cīnīties....un sunis vienmēr izraisīs žēlumu.....tātad vai jaunā puiša rīcība ir varoņdarbs?....bet varbūt jautājums, kā varu palīdzēt izkļūt no šīs situācijas būtu īsta palīdzība un reāli palīdzēt dodot naktsmājas, palīdzot atrast darbu un padot roku ar reālu darbību.....un ko mēs kompensējam?Kādu sajūtu?....vītietis, kas uzbago ar suni...atteicies cīnīties un uzlabot savus dzīves apstākļus ne tikai sev, bet arī savam sunim....un izvēlas dzīvot no citu cilvēku žēluma....un žēlums nav no pozitīvām īpašībām....žēlums iedzen postā un padara par upuri abas puses....tā kā varoņdarbs, nav pajautāt kā iet? un iemest kastītē divus eiro, bet gan palīdzēt kļūt stipram, savas dzīves saimniekam, vai arī palīdzēt mainīt savu dzīves ritu, lai tā ir vērsta uz progresu nevis regresu...šobrīd ir ļoti daudz iespēju,lai iegūtu palīdzību....viss ir atkarīgs vai cilvēks pats to grib vai arī turpina dzīvot parazitējot uz citu cilvēku žēluma....tāpēc šo situāciju nevar nosaukt par varoņdarbu, bet gan mirkļa jūtu vājumu, kas balstīts uz cilvēka žēlumu un vai viņš pieietu, ja nebūtu suņa?....turpat tunelī stāv neredzīgs onka, kas piedāvā no koka paštaisītas lietas, lūk, nopērkot no viņa, Jūs paveiksiet ko labu, jo atbalstīsiet cilvēku, kas nepadodas, bet dara...

29.marts Atbildēt
 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: Šodien, 3:27

Jaunākās diskusijas