Ukrainā dzīvojošs latvietis sašutis par notiekošo Rīgā pēc 9.maija

tautaruna.lv 17.maijs, 7:00
 
F64
Ukrainas tālmācības vidusskolas "Optima" līdzdibinātājs Roberts Vaišļa Kijivā dzīvo jau astoņus gadus. Sākoties karam, viņš bija viens no Latvijas valsts piederīgajiem, kas izvēlējās palikt tur un vairākkārt Latvijas medijiem stāstījis par apstākļiem Ukrainas galvaspilsētā. Šajās nedēļās viņš bija ieradies Latvijā un Latvijas Radio pastāstīja par 9.maiju un sabiedrību Latvijā, vēsta lsm.lv.

Jūs tātad uz laiku esat Latvijā, un tieši šajā nedēļā noritēja 9. maija notikumi un reakcijas. Droši vien arī paskatījāties medijus vai pavērojāt cilvēkus šeit ielas. Kādus secinājumus jūs izdarāt?

Sakarā ar to, ka bija pandēmijas laiks, man tā sanāca, ka nebiju šeit viesojies divus gadus. Un tas viss, ko es biju lasījis sociālajos tīklos, es sapratu, ka paldies dievam, ka tā nav lielākā un noteicošā sabiedrības daļa. Kaut arī palasot to, var likties, ka šeit viss ir slikti - viss pazudis, cenas griestos, dzīves līmenis zems. Bet es redzu, ka Latvijā ir sakārtota vide un viss notiek, varbūt nav viegli, bet nav arī daudz grūtāk kā citur. Šeit ir mierīgi. Un es pa nakti nevarēju gulēt, visu laiku lecu augšā, ja nu kaut kur kaut kas atskan, un tad domāju, kā var būt tik mierīgi.

Taču tas, ko es redzu un kas man personīgi nepatīk, ir ļoti liela tāda inerta attieksme pret notikumiem no tiem, kuri ir par valsti, par attīstību, par izaugsmi, par vērtībām, uz kurām iet Eiropa, kuri sirdī ir par visu šo, bet pie tā nestrādā. Ļoti apolitiska sabiedrība.

Un otra galējība - es nebiju domājis, ka tik liela daļa cilvēku, dzīvojot šeit, ar sirdi un dvēseli ir kaut kur tur "lielā brāļa" apskāvienos un sapņo par to, lai šeit atgrieztos tas, kam atgriezties nevajadzētu. Arī Uzvaras [parka] pieminekļa kontekstā, tad 9.maijā labi, ka nekas traks tur nenotika un nebija tik daudz cilvēku, kā bija gaidīts. Savukārt 10.maijs [parādījis] pilnīgu un atklātu naidu. Naids no šiem cilvēkiem pret valsti, kurā viņi dzīvo, naids pret tiem cilvēkiem, kas man ir apkārt.

Es negribu politizēt to lietu, bet, iebraucot Latvijā, man ir bail atstāt mašīnu stāvvietā, jo man ir ukraiņu numuri. Man ap māju asfalts ir sazīmēts ar tām "Z" svastikām, un tā vien gribas…

Tad tāda vilšanās tajā, ko redzat šeit, proti, negaidījāt to ieraudzīt Latvijā?

Tā nav vilšanās, tā ir tāda nevarības sajūta, jo jebkura šī kustība ātri pārvēršas histērijā. Histēriska neiecietība pret nacionālismu vai histērisks nacionālisms un neiecietība pret citu.

Tautas sašķelšana patiesībā notiek aiz bezdarbības. Gadu desmitiem ilgā cīņā par valsts valodas izmantošanu, par pamatiedzīvotājiem, par komunisma simboliku un mantojumu nav konkrētības. Tad man tomēr mazliet sāpina tieši labākās valsts iedzīvotāju daļas inertums. Ja paskatās, cik cilvēku piedalās vēlēšanās, tad to ir divas reizes mazāk nekā to, kas lamā tos, kas ir ievēlēti.

Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram kanālā.

 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: Šodien, 1:47

Jaunākās diskusijas