Todien pēc izbraukšanas no Talsiem sāka ļoti stipri līt.
"Nevis vienkārši lija, bet lietus gāzās, trakoja, aiz loga stikla viss ietinās pelēkā miglā. Sieviete ar divām mazām meitenēm (meiteņu vecums varēja būt apmēram 6 - 8 gadi jau labu laiku pirms pieturas pagājusies šofera tuvumā, lūdza apturēt pieturā “uz pieprasījuma”, kas ir (esot) tuvāk viņu mājai un ir pirms pieturas “Ģibuļi” (bet biļete nopirkta līdz pieturai “Ģibuļi”, to noskaidroju, sievietei pajautājot). Šoferis izlikās lūgumu nedzirdam. Ne vārda atpakaļatbildē! Sieviete lūdza vēlreiz. Šoferis izlikās nedzirdam. Lūdza vēlreiz. Un vēlreiz. Nekā, viss velti, ripoja tālāk. Garām pieturai “uz pieprasījumu”, kur sieviete lūdza izlaist, lai bērni tik ļoti nesalītu, nākot atpakaļ vairākus (varētu būt, kādus 6 - 7) kilometrus garo ceļu no pieturas “Ģibuļi”.
Nevarot palikt vienaldzīga, arī es uzrunāju šoferi, aicinot izlaist braucējus, tik vareni līst un ir taču pietura “uz pieprasījumu” un nekādi braukšanas noteiktumi tādēļ netiks pārkāpti. Šoferis nedzirdēja. Tas ir: joprojām izlikās nedzirdam. Pabrauca garām arī otrai "uz pieprasījumu" pieturas vietai, līdz apstājās tikai PAREIZAJĀ pieturvietā “Ģibuļi”.
[...]
“Labi”, pie sevis nodomāju, “vismaz te jumtiņš virs galvas, varēs pasēdēt, kamēr trakais gāziens pāries”. Pēc laika dzirdēju, kā kaut kur no aizmugurējiem soliem kāds braucējs, acīm redzot lietū palikušās trijotnes paziņa, telefonā sarunājas, lūdzot, ja tas iespējams, aizbraukt līdz pieturai “Ģibuļi” un palīdzēt… Domāju, tas cilvēks piekrita, jo saruna noslēdzās ar paldies pasacīšanu.
Iebraucot Ventspilī, lietus vairs nelija, tikai vieglītiņām smilināja. Izkāpjot no autobusa, pasacīju šoferim ierasto pieklājības PALDIES un arī piebildi, ka viņa rīcība, neapturot autobusu un neatļaujot cilvēkiem izkāpt pieturā PIRMS pieturas, līdz kurai nopirkta biļete, šajā gadījumā bija krietni neglīta. Bija zemiska. Teicu, ka par šo notikumu neklusēšu un uzrakstīšu, bet autobusa numuru nofotografēšu. Pirmo mana garā teikuma daļu šoferis uzņēma ar vieglu vīpsnu, ar kādu pārāku "nu, nu, ko tu te kluksti" smīniņu, bet, dzirdot par neklusēšanu un numura fotografēšanu - manāmi satraucās. Izkāpu un tiešām to darīju. Noliku somu turpat zemē, paņēmu telefonu un bildēju. Biju uztraukusies! Redzēju, kā šoferītis aiz loga plašā stikla lēkā no vienas puses uz otru, mēģinot izspraukties starp ārākāpošajiem pasažieriem, lai ātrāk nokļūtu pie manis. Tas viņam arī izdevās, dzirdēju aiz muguras: “pagaidiet, pagaidiet!”, bet gāju uz priekšu, priecājoties, ka meita jau mani gaida. Ak, sevī klusiņām uzelpoju: cik labi, ka viņa ir juriste, ja vajadzēs, zinās, kā ar satraukto šoferi izrunāties... NEDZEJISKI! Tomēr šoferis, droši vien apjaušot ka nekādu “patiesību” nepierādīs, jo apkārt vēl joprojām turpat uzturējās nupatējā brauciena liecinieki, metās atpakaļ autobusā.
Man vajadzēja par šo pastāstīt. Par to, cik drausmīgi necilvēciski, vienaldzīgi, pavirši un ambiciozi izturamies cits pret citu," tā Maija.
Komentāros cilvēki piekrīt - šofera rīcība nebija korekta un attieksme - nemaz neatbildēt - briesmīga.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
DŽA
Vakar, 18:33
