Kad sāku iet, man daudzi vaicāja, kādēļ to daru. Visu gājiena laiku manî notiek iekšēja diskusija tieši par šo jautājumu - kāpēc? Sāpošas kājas un mugura, tulznas, nogurums, kas mijas ar totālu bezspēku, dusmas un pat izmisums. Bet es esmu Mežāzis. Iešu līdz galam vai ko tas prasīs. Sakožu zobus un eju tikai uz priekšu. Gluži tāpāt, kā dzīvē,
savās izjūtās par kaimiņzemi dalās Ulme.
Līdz sākas fiziskas sāpes un tu esi spiests apstāties. Mans spīts tiek sadragāts un ir sajūta, ka piedzīvota sakāve. Es taču varu! Varu! Vakar notika emocionāla lūzuma brīdis, kad caur situācijas pieņemšanu es iedevu sev atļauju atkāpties no pārliecības “tas man jāizdara tieši tā un par katru cenu”. Es taču varu savu gala mērķi sasniegt savādāk. Braucot ar transportu un ejot kājām mazākus attālumus. Ieklausoties savā organismā un dodot sev atlaides, kad nepieciešams. Galu galā, izbaudīt šo gājienu, kā piedzīvojumu nevis sporta nometni,
atklāta ir žurnāliste.
Platformā "Instagram" seko uzmundrinājumi no līdzcilvēkiem:
Inita Sila: "Unīt. Manuprāt, vislielākais spēks un drosme ir atzīt to, ka kaut ko arī nevaram tā, kā bijām iedomājušās. Varam un drīkstam nebūt vienmēr visu varošas."
Jānis Brūns: "Prieks, ka izlādējās un transformējās."
Aija Šmidre: "Apsveicu!"
Ilze Lazdiņa: "Malacis."
View this post on Instagram
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
DŽA
8.maijs, 18:33
