Vītoliņš žurnālam atklāj karjeras pirmsākumus:
Pārcelšanās uz dzīvi ārpus Latvijas nebija apzināts lēmums, drīzāk apstākļu sakritība. Pāris gadu pēc kāzām hokeja kluba vadība man apsolīja dzīvokli, teica, lai paši sameklējam, viņi finansēs. Šis punkts bija iekļauts manā līgumā. Atradām dzīvokli, vienojāmies ar saimniekiem, bet kluba vadība mani nolika fakta priekšā: tomēr nepirkšot. Tas bija lūzuma punkts: ja doto solījumu netur, es šeit vairs nespēlēšu!
Treneris atklāj dzīves pagriezienpunktu:
1993. gads. Kā uz burvju mājiena uzradās aģents, kas piedāvāja iespēju braukt spēlēt uz ārzemēm. Tā kā biju dusmīgs un vīlies, to viegli pieņēmu. Aizbraucu uz Kanādu. Bet tur jutos pavisam viens. Vakaros domāju: ko es šeit daru? Te nav manas ģimenes, draugu, ne ar vienu parunāties nevaru, jo valodu nezinu. Naudas nav, uz mājām pat piezvanīt nevaru. Sievai rakstīju vēstules - tā bija mūsu vienīgā sazināšanās. Bet tieši vientulības izjūta lika saņemties: vajadzēja izdzīvot svešajā vidē.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
DŽA
Vakar, 18:33
