Emocionāls ieraksts par Ukrainas kara bēgļem: "Katram palika puse no sirds tur..."

tautaruna.lv 24.jūnijs, 18:02
 
Pixabay
Kara bēgļu straumes no Ukrainas turpina plūst...uz Latviju, Poliju, Vāciju.... Viņu ādā mēs neviens nevaram iejusties. Zaudētas mājas, dzīves, likteņi, mīļie...
"Gandrīz katru vakaru es redzu, kā atbrauc no Rīgas ukraiņi. Daži aizkavējās kādu dienu un iegriežās pie mums, pastāstot savus stāstus. Daži uzreiz dodās uz prāmi, kurš ved viņus uz Vāciju.
Viņi iebrauc Latvijā no austrumpuses, šķērsojot Krievijas robežu, pirms tam viņi ir vai nu izvesti, vai nu paši brauca prom no okupetajam teritorijām.
Daudzi pabijuši filtrācijas nometnēs, runāt par to negrib, bet ir laimīgi, ka ir tikuši ārā.
Tālāk - iespējamais ceļš, robeža (kur šķēršļu no Krievijas puses it kā neesot), Rīga - Liepāja -prāmis. Parasti viņus sagaida brīvpratīgie un nogādā vai nu uz prāmi, vai uz kādu apmešanas vietu, pagaidu. Un tad uz prāmi. Daudzi talāk brauc uz Poliju un Ukrainu pie radiem cauri rietumu robežai.
Tikai pāris reizes es esmu redzējusi daudz koferus. Vai somas. Pārsvarā tās ir sievietes.
Pārsvarā līdzi ir viena lielāka soma. Vai koferis. Mugursoma. Bērns pie rokas. Vai divi. Kaķis kastē. Vai divi. Un viss.
Viss.
Viss.
Mugursoma, kaķi, bērni. Suns.
Katram no viņiem bija dzīve. Mājvieta. Jaunais gads. Ziemassvētki. Baznīca un slidotava. Pludmale, Mariks. Vareņiki ar ķiršiem. Izlaidums. Kāzas un pītie vainagi. Višivanka. Boršs. Mīļākā kafijas krūze. Saulespuķes. Bērna dzimšanas albūms.
Katram palika puse no sirds tur. Karo vai pavisam pazaudēts. Lielākajai daļai nebūs kur atgriezties. Viņi brauc kā sapnī, tās sejas ir savādākas, neka tiem, kuri pie mums jau ir iedzīvojušies. Apjukušas, pelēkas. Nogurušas baidīties.
Es vienmēr viņus gaidu. Un kas ir manas sirds sāpes salīdzinājumā ar to, kā jūtās viņi. Es tāpat to visu nevaru izdzīvot," facebook raksta Sarmīte.

Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram kanālā.

 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: 15.augusts, 22:12

Jaunākās diskusijas