Kad cilvēce par dzīvību un dienišķo maizi grib Dievam pateikties, tad tā grib SVĒTI paust savu pateicību SVĒTKOS. Latviešiem šī svētā ideja iešāvās prātā jau turpat pusotru gadu simteni atpakaļ, kad tā gavilējot un dziedot nāca Dieva priekšā, Tam kā kredo DIEVS KUNGS IR MŪSU STIPRĀ PILS pasludinādama.
Lai gan dzīvības un dzīves norises pamatprincipi nekādā ziņā nav mainījušās (jo nav NEKĀ jauna zem Saules; kas notiek šodien ir bijis arī vakar, un kas būs tālā nākotnē, ir bijis jau sen pagātnē), ir mainījies cilvēces pielūgsmes gars, tā izpausme un virziens. Un ja kādreiz balstiņas aizgavilēja līdz pašām debesīm, tad nupat tās stipri pekles virzienā aizskanējušas.
Kā zināms, Dievs ikdienas cilvēcei jaunu dzīvību dāvā, dodot tai maizi un ūdeni, un gaisu ko elpot. Ir tautas, kam ir garīgi vadoņi, un kas neaizmirst par dzīvību pateikties arī mūsdienu pasaulē. Tāds nebūt nebija masu pasākums, kas nupat noritēja Latvijā, kam ar slavas dziesmu Dievam, pat ārējas līdzības nebija, nemaz par garu un satvaru nerunājot.
Laikā, kad valstī draud bads, kad dažādas ķibeles un nelaimes ir ikdienas dominante (valsts līdzekļu masveida izsaimniekošana; iedzīvotājiem īpaši nedraudzīgas ikdienas pakalpojumu izmaksas, haotiska medicīnas pakalpojumu organizācija, saindēta apkārtējā vide un pārtika u.t.t.), MASVEIDA lūgšana par tautas labklājību ir vajadzīga kā dienišķā maize (Bībele ļoti strikti pauž, kā šādi masu saieti ir organizējami, un kāda ir to norise), tā vietā tiek piedāvāts lēts un sekls balagāns, kas nebūt nenorisa DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU zīmē, bet gan danču un izpriecu fāzē, ar skumju un gaudu pilno žūpu himnu finalizēts, kas stāsta par to, ka vējš tautu dēlu uz Kurzemi aizved, kur tam līgava noskatīta, bet līgavas māte līgavaini kā lielu dzērāju dēvē, pretī šerpu atbildi saņemot: PATS PAR SAVU NAUDU DZĒRU! Kādā posta muklājā tas viss noveda, to Rainis labi pastāsta.
Tāds nu arī būtu tas šodienas ĪSTAIS latvietis, kas pats par savu naudu dzer, un katru jauno ļembastu kā pašu to LABĀKO slavē un liela, lai kas arī tur nebūtu noticis.Tikai pats LABUMA Autors, pats LABUMA Avots un Saturs tiek pavisam aizmirsts un atmests, zemes auglību, un tautas laimi un labklājību no kaut kā abstrakta un neesoša gaidot, vai -vēl labāk- pēkšņi no gaisa nokrītot cerot, kā tas bija 40-jos gados, kad tikai VIENS solis pietrūka no bezgalīgās laimes bezšķiru komunisma paradīzē.