"Partijā esmu aktīva, pamanāma. Kad tika plānots, kas varētu būt kandidāti uz Bundestāgu no Diseldorfas, partijas vadība jautāja, vai es būtu ar mieru - labi atbilstu SPD idejai, jo strādāju arodbiedrībā. Man vajadzēja padomāt, jo nevēlējos, lai ciestu pašreizējais darbs. Piekritu, jo tādas iespējas nerodas ik dienu. Mēģināšu, būs jauna pieredze! Biedru kopsapulcē par manu kandidatūru nobalsoja vairākums," intervijā atzīst Zanda Martens.
Taču pirms 30 gadiem, kad Zanda bērnībā dzīvoja Liepājā, viņa diez vai varēja iedomāties, ka dzīvos Vācijā un kandidēs uz Bundestāgu. Zanda stāsta, ka viņas vecāki strādāja Liepājas metalurgā. Līdz 1990.gadam ģimene bijusi nodrošināta - darbs, bērnam dārziņš. Normāla dzīve. Līdz ar neatkarību fabrika tika privatizēta, algu bieži vien neizmaksāja. "Viņi ik rītu gāja uz darbu jau sešos no rīta, tētis arī uz nakts maiņu, taču naudas nekad nepietika. Es nebraucu klases ekskursijās, jo nebija tam naudas. Kad klasesbiedri aicināja uz dzimšanas dienu, es negāju, jo - nebija naudas dāvanām. Uz savu dzimšanas dienu neaicināju, jo nevarējām uzklāt viesību galdu. Vecāki teica: “Mācies, lai būtu labāka dzīve nekā mums.” Mani vecāki jau negribēja būt miljonāri - būtu pieticis ar normālu algu, lai nav jāsatraucas kā izdzīvot. Un, ja vēl saplīst pēkšņi veļasmašīna, ko tad darīt? Kā jaunu jaku nopirkt?!," atklāj Z. Martens.
Kovida dēļ Latvijā viņa nav bijusi divarpus gadus. Zanda lepojas ar Latvijas digitalizācijas līmeni un labajiem sakariem. " Pat Latvijas nomalē ir labi sakari - tas tāpēc, ka digitālizāciju Latvija sāka vēlāk un uzreiz ieraka jaunākas paaudzes kabeļus. Vācijā šobrīd vecos maina pret jauniem. Visvairāk mani tracina šausmīgie telefonsakari Vācijā - līdz ko ieeju kādā mājā, kur biezākas sienas vai iekāpju liftā, saruna pārtrūkst, " saka Zanda. Savukārt Latvijā viņu tracinot tas, ka cilvēki ir nelaipni.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
Ir tāds
Šodien, 5:44
