Elīna atceras, ka steigā devusies uz mazuļu aprūpes telpu, kas atradusies vienkopus ar cilvēkiem ar invaliditāti domātām labierīcībām. Aiz neskaitāmām kabīnēm ar tualetes podiem, viņa atradusi vietu, kur iespējams pabarot bērnu.
“Es iegāju iekšā un sapratu, nē, es šeit Elizabeti nebarošu! Var redzēt, ka tās ir tā kā kopējās labierīcības un tas krēsls… [..] Nu, ne ērti, ne patīkami, ne vizuāli. Nu, kam vispār viņš tur ir nolikts? Turpat blakus, aiz sienām tur visi cilvēki darīja savas darīšanas.”
Sieviete nolēmusi meitu pabarot automašīnā un devusies prom ar domu - kaut nekad nebūtu neomulīgajā mazuļu aprūpes telpā jāatgriežas.
Ar rūgtuma sajūtu Elīna sazinājusies ar veikala administrāciju, izklāstot nepatīkamo pieredzi, un saņēmusi atbildi, ka daudz ērtāka mazuļu aprūpes telpa atrodoties bērnu preču veikalā turpat netālu. Par to gan sieviete ir dziļi pārsteigta, jo nevienu norādi neesot manījusi, turklāt ir neizpratnē - vai tiešām vecāki tādā brīdī spiesti līkumot pa lielveikalu, meklējot citas norādes un telpas.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram kanālā.
syibaaufa
Šodien, 14:41
