Aldis Gobzems: Man bija jāpārdod viss, lai izdzīvotu

Esmu teicis iepriekš, ka biju negribēts bērns. Jūs gribētu būt manā vietā? Būt negribētam? Ja nē, tad pasakieties Dievam un nodzīvojiet šo dienu ar prieku, ka jums tā nav bijis. Un arī visas citas dienas nodzīvojiet ar prieku, ne tikai šo. Jūs noteikti negribat uzzināt, kā tas ir būt negribētam. Bet ne par to,

Manas skaistākās bērnības atmiņas saistās ar pensionāru pāri Annu un Voldi. Viņi man bija sveši ļaudis. Man bija jāravē sīpolu plantācijas un jādara visi lauku darbi. Es viens pats ar sevi vakaros spēlēju basketbolu. Man bija kādi desmit gadi. Jūs gribētu, ka Jūsu bērni vieni paši ar sevi spēlē basketbolu? Ja negribat, tad iemācieties priecāties par katru nodzīvoto dienu! Neskaudiet citu, jūs neko par tiem citiem neziniet. Neskaudiet. Tas basketbols un tā strādāšana gan arī bija labi. Es vienmēr skolā, pilsētā basketbolā savā vecuma grupā biju rezultatīvākais. Un arī strādāt pēc tam dzīvē nekad nav bijis bail,

Pasakieties Dievam, ka ar jums tā nekad nav bijis. Un esiet priecīgi par katru dienu! Man tā sistēma atņēma iespēju dzīvot zemē, kur piedzimu. Man bija jāpārdod viss, lai izdzīvotu. Jūs tiešām gribētu būt manā vietā? Priecājieties, ka jums ir mierīga dzīve! Priecājieties par katru dienu! Jūs tagad skataties uz to foto un nesaprotat. Izkāpiet no dīvāna, uzlieciet kājas uz to un sāciet taisīt presi. Aptaukojas ne tikai vēders, bet arī smadzenes. Priecājaties par katru dienu, ka jums ir divas rokas un divas kājas! Un galva, kur var būt neaptaukotas smadzenes. Tikai sāciet. Es esmu piemērs, ko viens cilvēks var izdarīt, ja nabadziņam nav sevis žēl, cik grūta dzīve. Grūtības norūda.

Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.