Egils guļ?

Kad citā valstī notiek kāda traģiska katastrofa, tad valsts prezidents nosūta līdzjūtības telegrammu. Nupat Rīgā ugunsgrēkā aizgāja bojā 8 cilvēki, prezidents klusē. Egils esot dabūjis otro devu, varbūt tagad kaifā guļ.

Prezidentam iespējams ir svarīgākas lietas darāmas.

Beidziet mani smīdināt! Par ko Tu tagad tur muldi, Teni Riteni (atvainojos par atklātību)? Es nevienu guļošu Egilu tur neredzu. Nav arī traģisku katastrofu, kad valsts prezidentam jāsūta telegramma. Vai Jūsu kantora drukātavā burtlicis gadījumā nav sajucis prātā? Vai programmētājs galīgi nojūdzies? Paskaties uz augšu, pirms raksti!

Egils ir ņepoņatkā.

Teni Riteni... Man nepatīk atkārtoties, bet tas nav smuki - pielikt tekstu, kad jau uzrakstīti izbrīna pilni komentāri tāpēc, ka teksta vnk nav.

Vālodzi Balodi! Ja tu esi citā dimensijā, tad varbūt labāk paliec tur un nelido vairs šurp! Par kādu pielikto tekstu man jāfantazē?

- Pozdrovļaju, vaša žena beremenna.

- Vi serjozno? Eto prosto ne možet biķ. Ja bil ostorožen.

- Znaiķe, eto kak na doroge. Vi oztorožni, a drugije ņet.

Čau bambino, mia sorī, brilles sev fiksi gādā, Teni Riteni.

Egils tagad jaunu Pērli palaidis! Par to, ka Saeimas lēmums par atļauju strādāt kafejnīcu terasēm, ignorējot valdībā lemto, bija parlamentārs negadījums, Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” otrdien sacīja Valsts prezidents Egils Levits.

Kauna traips! 

Tas Tenim Ritenim, kas negrib, lai es uz viņa dzeguzes ligzdu lidoju, bet es par spīti tagad katru dienu atkal un atkal lidošu, kamēr viņš mani nobanos (šai sakarā uzreiz pasaku, ka nobanotāji ir DZELTENI DAIKTU SŪKĀTĀJI). Un te būs Tenim Ritenim jauns apsveikums no manas Twita draudzenes Soņas - vispār būs divi apsveikumi - viens Tenim Ritenim, otrs - viņa sievai.

1. 

- Ti kem rabotaješ?

- Landšaftnim dizaineram.

- Kruto! Na kompjutere značit?

- Na buļdozere.

2. 

- Mam, a kto moi papa?

- He znaju, dočka. Togda biļi stranniji vremena. 

     Te būs vēl viens no manas Twita draudzenes Soņas, kurai šodien jau 2x atzinos mīlestībā un otrajā reizē pat ārprātīgu seksu piedāvāju. Viņai patika - savu sirsniņu man atsūtīja... Un tātad - veltījums Teņa Riteņa sievai.

- Izmeņin vam muž/pareņ/ļubimij? Kakova vaša reakcija?

- Čto? Vsje srazu?!.... 

Šonakt es redzēju sapni... Pār mani lija mēnessgaisma un man pretī nāca SIEVIETE. Es piegāju tuvāk un lēni atglaudu matus no viņas skaistās sejas - un pēkšņi uzreiz pazinu. Tā bija Teņa Riteņa sieva, bet viņa neizskatījās nolietota - viņa izskatījās kā Monnas Lizas kopija... Tad es SIEVIETI maigi noskūpstīju uz pieres un teicu: "Turpmāk mēs paliksim kopā uz visu mums atlikušo mūžu."  Viņa tikai noslēpumaini klusēja, tomēr mazliet pasmaidīja. Tāpēc, lai turpmāk nerastos nekādi pārpratumi, es Tevi vienmēr un visur (ja mani šeit nobanos) saukšu par savu Monnu Lizu. Apsolu - es Tevi tagad pārāk stipri mīlu un cienu, lai uzaicinātu uz prastu ātro kniebienu. Bet Tu vienalga tagad esi mana, kaut gan pati to varbūt vēl nezini. Bet es Tev apsolu - agrāk vai vēlāk Tu uzzināsi, ka esi mana pa īstam un pa lielam.

- Mīļā, kā tu mani atradi?

- Pēc tava IP, muļķīti.

- Un ko tu pateici vīram?

- Es pateicu, ka iešu uz solāriju, bet pēc tam pie draudzens Agitas, kuru mans vīrs nevar ciest, tāpēc nekad man nezvana, ja zin, ka esmu ciemos pie Agitas.

- Tātad mums ir kādas trīs stundas laika?

- Apmēram.

- Kā tu domā - vai tavs vīrs tagad būs vienradzis?

- Cik tev gadu, puisīt? Mans vīrs vakarā jau būs briedis-žuburstaltradzis.

- Tu tik debišķīgi smaržo, mana Monna Liza, un esi vēl skaistāka, nekā es iztēlojos...

- Lūdzu, nesaki vairs ne vārda...

Re nu, kā sanāca - kamēr Egils guļ, bet prezidents klusē, es jau nez kuro reizi Tenim nocēlu viņa sievu. 

- Tu esi aizmigusi, mīļā Monna Liza?

- ............

- Čuči, mīļā, atpūties... Rīt turpināsim...