Linda uzrakstīja nelielu prozas sacerējumu. Kā viņa pati saka, viņai neesot pacietības gari rakstīt. Šis esot Mūrnieces mīļākais formāts. Savukārt iepriekšējo gadu ierakstus Linda ir apkopojusi grāmatā.
"Es tevi gribu paturēt. Par spīti tam, ka tas nav uz mūžu, bet tikai atlikušo laiku. Es tevi gribu paturēt. Par spīti tam, ka arī paturēt sāp. Jo tas nav tā, kā būtu bijis, ja būtu bijis... Ir citādi. Es tevi gribu paturēt.
Paturēt tikai sev un klusiņām priecāties, ka es to varu klusiņām. Es tevi gribu paturēt.
Neteikt nevienam par zvaigznēm, kas no rīta pazūd saullēktā vai kamīnu, kas naktī bija tik gaišs. Neteikt par savādo troksni, kas ļauj izbīties un izlikties, ka tas bija bailīgi. Nevienam neatzīties, kāpēc gribu tevi paturēt. Neteikt, cik sen es zināju, kur tevi meklēt. Neteikt, ka asaras ir īstas, kad sabīstos tevi pazaudēt.
Es tevi gribu paturēt. No vakara līdz rītam un atkal līdz vakaram. Līdz citai dienai un citam gadam. Līdz sajūtai, ka tā bija pareizi. Un skumjām par to, ka tikai tagad. Līdz dzērvju klaigām un aizsalušam dīķim. Līdz sāpēm gribu paturēt un priekam. Līdz rītdienas pusdienām un vakara pasaciņai. Līdz zvanam un baznīcas solam. Līdz sajūtai, ka nevajag sarunāties. Līdz sajūtai būt blakus.
Es tevi gribu paturēt," raksta Mūrniece.
Tikmēr komentāros cilvēki neskopojās ar uzslavām un komplimentiem, sakot, ka ieraksts ir "drosmīgs un skaists".
Pati Mūrniece vēl piebilst, ka "viena sieviete uzrakstīja, ka viņa šo nolasīšot savās kāzās. Tas ir iemesls, kāpēc vērts rakstīt".
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
Munins
Šodien, 11:14
