Liepnieks apraudājies, kad skatījies Dziesmu svētku gala koncertu

tautaruna.lv 11.jūl
 
F64
Politehnologs Jurģis Liepnieks atklājis, ka viņu ļoti aizkustinājis Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerts.
''Sākumā centos valdīties, es īsti nezinu kā ir jāraud, raudāt šķiet kaut kā nepareizi, bet drīz jau bija vienalga.''

Liepnieks portālā Puaro.lv raksta, ka parasti viņu populārie masu pasākumi neuzrunā, tomēr ar Dziesmu svētkiem esot savādāk: ''Vārds ''patika'' pat tuvu neapraksta manu pārdzīvojumu. Es raudāju. Sākumā centos valdīties, es īsti nezinu kā ir jāraud, raudāt šķiet kaut kā nepareizi, bet drīz jau bija vienalga.''

Viņš skaidro, ka bērnībā mamma vedusi viņu skatīties Dziesmu svētku pasākumus un skaidrojusi to nozīmi, tomēr tolaik Liepnieku tas viss nav uzrunājis: ''Ar prātu es visu saprotu - neizglītotā kalpu tauta pārņēma no vāciešiem kopdziedāšanas praksi, jo saprotams, ka neizglītotie kalpi nespēja ne tikai pārņemt, bet pat iepazīties ar, teiksim, vācu klasiskās filozofijas vai literatūras sasniegumiem un procesu, bet toties mācīties dziesmiņas spēja un tas bija vienojoši un patīkami. Padomju okupācijas gados savukārt dziesmu kustība un paši Dziesmu svētki, par spīti visām uzspiestajām kroplībām, bija viena no daudzajām nacionālās identitātes saglabāšanas formām. Es to visu saprotu, bet nu it kā neredzu arī nekā tāda īpaša tajā visā.''

Iemesls, kura dēļ tagad Liepniekam ir citas izjūtas, esot vienkāršs. ''Tu paliec vecs. Vecs un sentimentāls, un nav ko te vairāk izgudrot,'' raksta politehnologs.

Otrs iemesls esot nacionālā piederība. ''Ir jābūt latvietim, lai Dziesmu svētku kopkoris lielajā estrādē radītu to pazemības sajūtu, lepnumu, prieku, solidaritāti, kopību un skumjas un padarītu to par kaut ko tik īpašu.''

Liepnieks gan arī apzinās, ka ikdienā šāda kopība nez vai būs iespējama, saucot to pat par nesasniedzamu: ''Ikdienā mēs savā rīcībā un lēmumos diemžēl nebalstāmies uz to, kas mums ir vai varētu būt kopējs, bet tieši otrādi - uz atšķirīgo un neglīto. Mēs balstāmies simpātijās un antipātijās, aizvainojumos, skaudībā un nenovīdībā, mēs esam pilnīgi citi cilvēki nekā tie, kuri bija sapulcējušies Dziesmu svētku estrādē vai vēroja svētkus televīzijā. Tas vienkārši tā ir un nav tajā nekā sarežģīta.''

Visbeidzot, viņš arī piekrīt, ka prezidenta Raimonda Vējoņa runa bijusi ''briesmīga'', tās autorus saucot par ''paviršiem, intelektuāli neattīstītiem mūjābeļiiem''.

''Ar neveiklo prezidenta runu sacensties varēja vienīgi embrija vēstule ar aicinājumu saviem vecākiem sadziedāties un kopoties vienā no koncerta kulminācijas brīžiem,'' tā Liepnieks.

Komentē 3

 
Anonīms
 

Viņam bija žēl Barbiņa, kas ''Pūt, vējiņi'' vēstījuma cēloņu un norišu aspektā noslīcinājās, jo ar šo eposu tiek personalizēta latviešu tauta. Liepnieks, kā jau tīrasiņu šķēlists, mīl šo tautu kā donorus, un tik fatāla iznākuma gadījumā var palikt bez iztikas līdzekļiem.

11.jūlijs Atbildēt

Liepnieka "krokodila asaras". Drīzāk jau, ka šim glumiķim žēl, ka tiesvedībā Digitalgeitā naudiņa valstij jāatmaksā.

11.jūlijs Atbildēt

Labi,ka tas liep nieks neapčurājās.

11.jūlijs Atbildēt
 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: Vakar, 23:17

Jaunākās diskusijas