Žurnālista un blogera Denisa Bartecka eksperiments aizvedis viņu uz noliktavu Dreiliņosu. Barteckis stāsta, ka tajā jāstrādā bez pārtraukuma, bez pusdienām, ar zemu stundas likmi, un tā, pēc viņa domām, ir verdzība. Tajā pašā laikā uz šo darbu cilvēki dodas brīvprātīgi. Viņus ved ar autobusiem nopelnīt zemu algu. Lai izdzīvotu.
Izdevums "Dienas Bizness" pārpublicē Denisa teikto.
Ieskats sociālajā tīklā Facebook publicētajā D. Bartecka materiālā:
Ik nedēļu no Latgales autobuss ved cilvēkus uz galvaspilsētu uz darbu. Cilvēki brauc strādāt smagu, fizisku darbu. Sešas dienas nedēļā. Ar nereālu darba grafiku. Ar nožēlojami zemu algu. Cilvēki ir verdzībā, turklāt tajā nonākuši brīvprātīgi. Es solīju izmēģināt šo darbu pats un pastāstīt, kā tas bija."
«Paņemiet līdzi gultasveļu un pārtikas produktus,» man pateica pa telefonu, un es ar somām devos uz Ludzas autobusu. Sagaidīju autobusu, kurā ir sešdesmit vietas un kuram pie loga bija uzraksts «Norīkojuma», kas veda mani uz galvaspilsētu. Vakarā es jau biju Rīgā. Mani izmitināja, es izņēmu savas mantas, parakstīju līgumu un gatavojos darbam.
Darba devējs mums rezervēja vietas viesnīcā Prūšu nams Ķengaragā. Puse no izmitināšanas summas tiek apmaksāta, bet puse - atskaitīta no darbinieka algas. Vārdu «viesnīca» nosaukumā nevajag ņemt vērā, jo tas nav pat hostelis, tā ir kopmītne. Turklāt zemākajā līmenī, un pat manos studenta gados es tā būtu domājis.
Kopmītne mani sagaida ar zeķu un ātri pagatavojamo nūdeļu smaržu. Šādas kopmītnes parasti tiek rādītas krievu filmās. Ziniet, tad, kad tiek filmētas vietas, kur uzturas nelegālie imigranti - šauri, gari koridori, istabas gar malām. Vismaz es runāju par to stāvu, kurā es dzīvoju. Netīras tualetes, Indijas un Nescafe «trīs vienā» pasaule. Lētās desas pasaule. Pašremontētu istabu pasaule, kurā ir kečups sarkanās plastmasas pudelēs un lētā baltmaize. Optima līnija zīmola pasaule. Viesnīca ar saplēstām dušas durvīm, kur ūdens plūst no visiem stūriem. Mazgājies un pēkšņi ūdens ir auksts. Mazgājies un ūdens ir verdošs. Tomēr esat Prūšu nams viesnīcā.
Tā saucamā viesnīca naktī tiek slēgta un atvērta tiek sešos rītā. Ne iziet, ne ienākt. Astoņi eiro diennaktī. Tāda, lūk, viesnīca. Par šādu naudu iespējams pārnakšņot, piemēram, centrā, manā iecienītajā Central hostel, kur ir cilvēcīgi apstākļi, jauks personāls un daudzi citi bonusi. Nevienā hostelī, kurā man nācies nakšņot (un esmu bijis daudzos), es neesmu redzējis blusas, bet Prūšu nams viesnīcā tās bija. Es pret tām esmu ļoti jūtīgs un alerģisks, es praktiski nevarēju gulēt, man niezēja rokas, tās bija pietūkušas un pirksti pulsēja. Es vēl joprojām nespēju gulēt, atceroties alerģisko reakciju, kas eksperimenta laikā mani noveda līdz slimnīcai. Mēs nelielā istabiņā bijām pieci cilvēki. Mēbeles - piecas gultas, drēbju skapis, galds, pāris krēslu - un istabā vairs nav brīvas vietas. Garajā, šaurajā koridorā ir koplietošanas virtuve visam stāvam. Pieejama elektriskā plīts ar diviem riņķiem, ledusskapis, tējkanna. Divas izlietnes. Televizors. Viss. Labi, ka šeit praktiski neviens negatavo, līdz ar to rindu arī nav.
Septiņos no rīta netālu no ēkas apstājas autobuss, kas ved mūs strādāt. Mēs tur komplektēsim pasūtījumus veikaliem. Kopā esam nedaudz vairāk nekā divdesmit cilvēki. Katram no mums ir līdzi soma ar pusdienām, darba cimdiem un atstarojošu vesti. Darbiniekiem tā ir spilgti zaļā krāsā, bet brigadierim - oranža. Pie ieejas noliktavā mūs pārbauda apsardze, uzlīmē uz pusdienu produktiem uzlīmi, kas apliecina, ka tos mēs esam atveduši līdzi, nevis nozaguši. Mēs atstājam pusdienas ledusskapjos vai skapīšos, un ķeramies pie darba.
Milzīga noliktava, kurā atrodas paletes ar visām iespējamajām precēm, brigadieri pēta dokumentus preču komplektācijai. Darbinieki tās nes, krāmē un brigadieris atzīmē padarīto. «Divas pakas - uz Skrīveriem, četras - uz Ainažiem.» Mēs aktīvi skraidām, galvenais ir atcerēties, kura palete domāta kuram veikalam. Tikai 66 paletes dažādās noliktavas pusēs. Kad palete ir pilna, tās augstums sasniedz divus metrus, to iesaiņo, marķē ar savu personīgo numuru, paraksta, aizved un liek jaunu. Sarunāties nav laika, ir tikai nepārtraukts darbs un simtiem kilometru gara plēve. Ik pēc divām stundām ir kolektīvs desmit minūšu pārtraukums. Uzpīpē un atkal kusties nepārtraukti. Strādā lielākoties vīrieši no Daugavpils, galvenokārt krieviski runājoši. Ir trīs sievietes - brigadiere un divas darbinieces, kuras stiepj preces kopā ar mums. Pirmā ir sportiska, ne vecāka par divdesmit gadiem. Otrai ir nedaudz zem 40 gadiem, izbijusi mediķe. Kopā ar mums strādā arī noliktavu līdzstrādnieki, kuri saņem lielāku algu. Varu kļūdīties, bet, šķiet, vismaz divreiz vairāk.
Es agrāk stradāju par dārzeņu bāzes komplektētāju Buļļu ielā. Pa dienu strādāju izdevniecībā Fenster, bet naktī - bāzē. Braucu uz bāzi tieši no izdevniecības, ar portfeli rokās. No rīta braucu uz Purvciemu, nomazgājos un atgriezos dienas darbā. Toreiz bāzē maksāja septiņus latus par maiņu. Šajā darbā noturējos divas nedēļas. Tā tāda liriska atkāpe.
Plkst.14.00 ir pusdienas, kas ilgst pusstundu. Arī vakariņas ilgst pusstundu. Tās sākas tad, kad nokomplektētas visas preces galvenajā noliktavā. Pavakariņojam un uzpīpējam, un tad dodamies komplektēt preces uz saldētavu. Arī tur nesam preces uz 66 punktiem. Tikai to atrašanās vieta ir pavisam cita nekā galvenajā noliktavā. Atcerēties to ir grūti, turklāt vēl vakarā pēc dienas darba.
Starp citu, neviens iepriekš nebrīdināja par darbu saldētavā. Tāpat arī par to, ka darba grafiks nepastāv - darbs beidzas tikai tad, kad visi pasūtījumi nokomplektēti. Kolēģi stāstīja, ka pirmssvētku dienās viņi strādāja arī līdz diviem naktī. Nekas pārsteidzošs - pieprasījums tad ir lielāks un pasūtījumu vairāk. No rīta atkal jādodas uz maiņu, bet neviens nežēlojas. Tieši pretēji - pēc divpadsmitiem naktī stundas likme ir lielāka.
Paradokss. Mēs strādājam ar stundas likmi, taču līdz dienas beigām visi tik ļoti vēlas doties mājās un atpūsties, ka cenšamies strādāt ātrāk. Par papildu stundām mums ir vienalga. Starp citu, eksistē otrā elpa. Darba dienas beigās noliktavas apsargs atkal mūs pārbauda. Vakarā kājas ir nogurušas, tās ir smagas. Es strādāju skriešanas apavos Nike, tāpēc vēl ir daudzmaz ciešami. Taču redzēju strādniekus celtniecības zābakos. Nesaprotu, kā viņi spēj izturēt četrpadsmit stundas uz kājām. Taču cilvēki strādā, nesūdzas. Daži vakarā lieto pretsāpju medikamentus. Starp citu, ja esat slims, tad negaidīt slimības lapu, taču par apmešanās vietu slimošanas dienās ir jāmaksā pašam. Tomēr neviens nelamā vadību, ka maksā maz vai daudz prasa, vismaz es neko tādu nedzirdēju. Vienīgā sūdzība, ko izteica vairāki darbinieki - ka nevar paspēt aizdoties uz veikalu. Mēs aizbraucam uz darbu, kad veikali vēl ir ciet, bet atbraucam tad, kad veikals jau ir ciet.Pat maizi nav iespējams nopirkt. Atbrauc mājās plkst.23, pusnaktī mazgājies, mazgā drēbes, sagatavo ēdienu rītdienai un aizmiedz. Un šāds grafiks ir sešas dienas nedēļā. Sestdien tevi atved uz Rīgu, no svētdienas līdz piektdienai ir darbs, bet sestdien dodies atpakaļ uz reģiona pilsētām.
Es šo eksperimentu plānoju veikt vienu nedēļu - sešas darbdienas, taču neizdevās. Piektajā darba dienā man nācās darbu beigt jau piecos vakarā, jo sākās problēmas ar muguru. Centos to ārstēt ar medikamentiem un no rīta turpināt darbu, taču brīnums nenotika un nācās doties mājās. Problēmas sākās ne tik daudz ilgā fiziskā darba dēļ, bet vairāk - darba saldētavā dēļ, tas aktivizēja manas vecās vainas. Ja zinātu, ka jāstrādā aukstumā, sagatavotos un šīs problēmas nebūtu. Šo dienu laikā nopelnīju 98 eiro. Kompānija algu izmaksāja pat ātrāk, nekā solīts, viss tika maksāts oficiāli.Kopš manas aizbraukšanas man četrreiz zvanīja no darba un pārprasīja, vai neturpināšu ar viņiem sadarbību. Cilvēki ir gatavi sadarboties, neskatoties uz zemo algu un citiem mīnusiem.
Daudziem strādājošajiem šis ir pagaidu darbs, taču nav nekā pastāvīgāka kā pagaidu. Darbinieki tiek meklēti caur personāla aģentūru, kura atradusi pieeju darbiniekiem, kā tos piesaistīt. Tā piedāvā bezmaksas transportu līdz galvaspilsētai, bezmaksas transportu uz darbu, dažādus papildu bonusus, dzīvesvietu. Darbinieki ir kontingents, kas neizprot sava darba vērtību, nespēj paši vienoties ar darba devēju, atrast paši dzīvesvietu un nokārtot citus jautājumus. Tāpēc viņi ir pateicīgi aģentūrai un nelamā darba devēju. Pēc manām domām, tas, ko piedāvā personāla aģentūra, ir verdzība. Tomēr tas ir labāk nekā, ja šie cilvēki paliktu bez darba un iztikas līdzekļiem. Es ieteiktu uzņēmuma vadītājiem periodiski pamēģināt pastrādāt šādu darbu, lai saprastu personālu.
Savu komentāru par eksperimentu sniedz arī uzņēmums, kuru minējis eksperimenta autors.
"Papildus vēlamies komentēt, ka jau kādu laiku publiskajā telpā norit aktīvas diskusijas par darba spēka trūkumu būvniecības sektorā, ēdināšanas nozarē, mazumtirdzniecības sektors nav izņēmums, par ko stāsta eksperimenta veicējs. Ir veikalu un noliktavu īpašnieki, kas darbinieku piesaistei izmanto ārpakalpojumus, kā rakstā minēto SIA HR Factor aģentūru, tā saucamajai outstaffing funkcijai.
Tirgus situācija rāda, ka ir cilvēki, kuri izvēlas sadarbību ar aģentūrām, nevis, piemēram, ar tiešo noliktavas vai veikala īpašnieku. Cilvēkiem ir izdevīgāk, ka šīs aģentūras nodrošina transporta pakalpojumus, nodrošina naktsmītnes, kas citādi, strādājot Rīgā un Rīgas apkaimē, darbiniekam izmaksātu daudz dārgāk. Te gan darba devējam būtu jāizvēlas strādāt izmantojot aģentūras pakalpojumu kompleksi vai saņemt vismaz divas reizes vairāk, bet par papildus bonusiem, ko nodrošina aģentūra rūpēties pašam," atklāj uzņēmuma pārstāvji.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
DŽA
Šodien, 21:49
