Dažos stāstos ir dzīve, kas pazib acu priekšā, citi stāsta, ka redzējuši tuviniekus vai dzirdējuši viņu balsis, bet vēl citi redz garu koridoru un gaismu tā galā, ziņo "Focus".
Piemēram, Austrālijā skolotāja, kura Sidnejā cieta avārijā, domāja, ka viņa jau ir mirusi, kad viņa mēģināja piezvanīt 911. Viņai šķitis, ka ir pārskrējusi pāri intensīvas satiksmes ceļam, taču patiesībā sieviete bija tikai sabrukusi savas automašīnas priekšā. Viņai izdevās izdzīvot, un tad viņa pastāstīja par to, ko juta tajos brīžos: nebija sāpju un baiļu, tā vietā viņa juta mieru un pieņēma savu likteni.
Un šis nav vienīgais gadījums. Ir tūkstošiem dažādu stāstu par dažādām gandrīz nāves pieredzēm, ko cilvēki ir piedzīvojuši dažādās pasaules daļās. Jaunā revolucionārā pētījumā zinātnieki beidzot ir atraduši izskaidrojumu šim dīvainajam efektam.
Jauno pētījumu veica amerikāņu zinātnieku un ārstu grupa no Ņujorkas universitātes. Komanda uzskata, ka viņu darbs ir pirmais šāda veida darbs, kas iedziļinās apgalvojumos par nāves tuvumu.
Pētījuma laikā zinātnieki novēroja 500 pacientus, bet tikai 53 no viņiem izdevās reanimēt. No tiem seši apgalvoja, ka ir piedzīvojuši klīnisku nāvi, un 11 ziņoja par pilnīgas apziņas sajūtu pēc sirds apstāšanās. Pētījums ilga vairākus gadus, un zinātnieki varēja atrast pierādījumus tam, ka cilvēku, kuriem apstājusies sirdsdarbība, smadzeņu viļņi sakrīt ar atmiņām, skaidrām vīzijām un ārpusķermeņa pārdzīvojumiem.
Visi pētījuma dalībnieki bija pārcietuši sirdslēkmes un kādā brīdī bija ļoti tuvu nāvei vai miruši. Interesanti, ka viņiem visiem bija ārkārtīgi skaidras apziņas pazīmes. Saskaņā ar pētījuma vadošā autora, ārsta, Medicīnas un sabiedrības veselības skolas profesora Sema Parnija teikto viņš un viņa kolēģi atklāja, ka cilvēka smadzenēs var parādīties "elektriskās atveseļošanās" pazīmes pat pēc notiekošas sirds un plaušu reanimācijas.
Pētījuma dalībnieki arī dalījās pieredzē, esot tuvu nāvei. Viens pacients ziņoja, ka dzirdējis savas vecmāmiņas balsi, kas viņu brīdina, ka "vēl nav pienācis laiks". Cits pacients aprakstīja ārpusķermeņa pieredzi, kurā viņš jutās tā, it kā peldētu virs sava ķermeņa slimnīcas gultā.
Parnijs un viņa kolēģi secināja, ka šis nelielais periods starp dzīvi un nāvi ir laiks, kad cilvēki piedzīvo "jaunas realitātes dimensijas", kurā domas kļūst asākas un skaidrākas un apziņas līmenis palielinās.
Starp citu, lielākā daļa pētījuma dalībnieku arī apgalvoja, ka sekundēs “pirms nāves” viņi jutuši mieru un klusumu, kā arī sajutuši kaut ko nefizisku, kas izstaro “siltumu un mīlestību”. Starp citu, lielākā daļa arī norādīja, ka piedzīvotā pieredze būtiski mainījusi viņu dzīvi.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
DŽA
Vakar, 18:33
