Sarunā eksprezidente atklāj, ka pēckara gadi, dzīvojot barakā un 17 cilvēkiem vienā istabā, bija smagi, bet tāpat starp cilvēkiem valdīja arī smiekli, kas palīdzējis pārdzīvot grūtos brīžus.
"Šodien saprotu, ka arī izdzīvoju tā dēvēto pārdzīvotāja vainas izjūtu, jo mana audžutēva īstā meita nomira, bet es paliku dzīva"
Vaira Vīķe-Freiberga atklājusi, ka dzīvojot šaurajos un nabadzīgajos apstākļos bija arī jāpārcieš sāpes pēc māsiņas zaudējuma. "Pie domas par negribēšanu dzīvot mani noveda apstākļi, kas bija kļuvuši burtiski neciešami. [...] Izjutu ļoti spēcīgas fiziskas sāpes - man bija dizentērija, urīnpūšļa un nieru iekaisums, biju badā, aukstumā, man bija jāguļ uz diviem nevienāda augstuma koferiem zem loga, kur vilka auksts janvāra vējš," stāsta eksprezidente.
Viņa norāda, ka viss notiekošais un izjustais sakrājās, ber tad nāca īpatnējs psiholoģisks pārdzīvojums - apziņā radās sajūta, ka viņas māsa sūta ziņu, ka viss būs labi, ka jāsaņemas: "Šodien saprotu, ka arī izdzīvoju tā dēvēto pārdzīvotāja vainas izjūtu, jo mana audžutēva īstā meita nomira, bet es paliku dzīva."
Vairas Vīķes-Freibergas ģimene bija Otrā pasaules kara bēgļi — 1945. gadā viņa kopā ar vecākiem atstāja Latviju un nonāca bēgļu nometnēs Vācijā, pēc tam Kasablankā, Marokā, līdz 1954. gadā apmetās uz pastāvīgu dzīvi Kanādā.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
Dianakalorvapa
Šodien, 22:18
