Ģirts nodzīvojis Bruknas kopienā daudzus mēnešus. Viņš uzskata, ka posms Bruknā palīdzējis, bet, kas tieši no visa, viņš nezina.
"Es nemāku atbildēt, es par to brīnos. Jo man ir bijis neskaitāmas reizes, ka es vienkārši esmu gribējis aizbēgt un aiziet," saka Ģirts.
Ģirts vēlāk norāda, ka gribējis pabeigt iesāktos darbus. Salīdzinot ar citiem, viņam esot paveicies - viņš bijis gan fiziski, gan psiholoģiski stiprs.
"Ja tur aizbrauc vājš cilvēks, izturēt to ir grūti gan psiholoģiski, gan fiziski. Es domāju, ka tur cilvēku sačakarē vēl vairāk, nevis kādam kaut ko palīdz.
Esmu redzējis, kā aizbēg naktī. Vienkārši no rīta tu nezini, kur tas cilvēks ir palicis. Viņš naktī pazudis bez naudas," stāsta Ģirts.
Bruknas ikdiena ir pārcilvēciski smags darbs, režīma trūkums, bailes un sods. Bijis psiholoģiskais spiediens.
"Tev visu laiku ir no kaut kā jābaidās, ka, teiksim, nebūsi pietiekami daudz izdarījis vai tu būsi kaut ko nokavējis. Tur jau pat tādās galējībās, ka tu jau baznīcā vairs nezini, kur rokas likt, vai tev viņas šitā jātur, vai tev šitā jātur," atceras vīrietis.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
Ir tāds
Šodien, 5:44
