Meitenes māte, 64 gadus vecā Suzana Spīda, meitu visu laiku sita, dūra un žņaudza, neklausoties Ketas lūgšanās pēc žēlastības.
34 gadus vecā Keta no Oldhemas, Mančesterā, un viņas māse Sofija dzīvoja pastāvīgās bailes ka kādu dienu viņu mātei nebūs gana ar vardarbību un nievām un viņa tās beidzot nogalinās.
“Tik daudzas reizes es bijos, ka nomiršu. Zināju, ka viņa ir briesmone, ka viņa mūs nemīlēja, un tas, kā viņa pret mums izturējās, nebija normāli,” atceras Katrīna, bet atzīst, ka viņas nevarēja izbēgt. Nācās palikt pie mātes un cerēt uz brīnumu.
Spīdai 2017.gadā, trīdesmit gadus pēc tam, kad viņa sāka darīt pāri savām meitām, tika piespriests divu gadu cietumsods.
Ketrīna atceras, kā visu laiku nesējā krekliņus ar garām rokām, lai paslēptu rētas, un kā viņa bijās atgriezties mājās no skolas, bīstoties, ko māte nu viņai nodarīs. Tajā pašā laikā meitene arī centās pasargāt savu mazo māsiu Sofiju no mātes uzbrukumiem.
“Kādu nakti es biju vannā un aizvēru aiz sevis durvis. Es biju pusaudze un vēlējos nedaudz privātuma, kamēr mans ķermenis mainījās. Viņa iebrāzās vannas istabā un sagrāba mani aiz matiem. Es prasīju, ko viņa dara, un viņa atbildēja: “Mazgāju tavus matus!”” stāsta Ketrīna. “Tad viņa pabāza manu galvu zem ūdens. Es cīnījos par elpu, mētājos ar rokām. Viņa mani izvilka no ūdens un tūlīt pat atkal iebāza tajā. Es no tiesas ticēju, ka tad viņa beidzot mani nogalinās. Tad es viņai iekodu, un viņa mani palaida vaļā. Tas bija šausmīgi.”
Keta un Sofija aizmirsa, kas ir mīloša ģimene, jo terors un neparedzamie uzbrukumi viņu mājās bija norma.
Kādos Ziemassvētkos abas meitenes bija iekārtojušās, lai paskatītos kādu svētku filmu, kad Suzana iebrāzās istabā un sagrāba Katu.
“Viņa kliedza man sejā. Sauca mani par rasisti. Saņēma mani aiz kakla un sāka žņaugt. Es cīnījos par elpu un ietriecu viņas rokās nagus, bet velti,” stāsta upure. “Tad viņa paķēra telefonu un sašķaidīja to pret manu galvu. Tad viņa ap manu kaklu aptina vadu un nosauca mani par pretīgu rasisti. Tur nebija nekādas loģikas. Tā nebija patiesība. Viņa vienkārši bija ļauna.”
“Es atceros, kā zaudēju un atgavu samaņu, kā Sofija mammai lūdzās, lai palaiž mani vaļā,” stāsta Keta. “”Kad atguvos, man blakus bija Sofija, bet mamma nebija ne tuvumā.”
Meitenes bija tik pārbijušās, ka drīz vien sāka savās istabās slēpt nažus, lai māte nevarētu viņām uzbrukt. Viņas pat novietoja kumodi durvju tuvumā, lai vajadzības gadījumā varētu iebarikādēties.
16 gadu vecumā Keta izvēlējās pamest mājas, bet tas neapturēja Suzanas vardarbību.
“Viņa man zvanīja, atstāja pretīgas balss ziņas. Viņa mani sauca briesmīgos vārdos. Es vienkārši nespēju tikt projām.”
Vairākus gadus veļāk, kad Keta bija izdevies tikt projām no Suzanas, viņai piezvanīja kāds radnieks, pavēstot, ka viņas mātei bijusi sirdstrieka.
Par spīti ciešānām, ko sieviete viņai bija sagādājusi, Keita nolēma māti apciemot slimnīcā, klusībā cerot, ka viss būs mainījies. Viņa kļūdījās.
“Es viņai lūdzu atzīties, vai arī es to darīšu,” stāsta Katrīna. “Viņa atteica, ka tās bijušas vien manas nolādētās fantāzijas. Tad es sapratu, ka es vairāk nedrīkstu klusēt.”
Kopā ar māsu abas panāca, ka viņu māte tiek arestēta. Apcietināšanas brīdī Suzana teica: “Es nesaprotu, kas par problēmu. Es nekad neesmu teikusi, ka esmu svētā!”
“Es nekad nedomāju, ka kāds man ticēs, bet, kad visa tiesa man noticēja, kamēr viņa uz mani kratīja galvu, tā bija brīnišķīga sajūta,” stāsta Keta. “Es beidzot jutos tā, it kā kādam rūpētu, ka mūsu balsis būtu sadzirdētas un mēs ko nozīmētu. Es ceru, ka mamma kādu dienu sapratīs, ko mums nodarīja.”
“Es vēlos, lai viņa jūtas tā, kā mēs jutāmies, nīst tā, kā mēs sevi nīdām viņas dēl. Es vēlos, lai viņa ir tikpat vientuļa kā mēs un lai viņai sāp tāpat kā mums.”
“Es vēlos, lai tie, kuri izcieš to pašu, ko izcietām mēs, saprot, ka viņi nav vieni. Kāds tevī ieklausīsies, un taisnība tiks pierādīta,” saka Keta. “Es neesmu upuris, es esmu izdzīvotāja. Viņa ir briesmone.”
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
V ilis Gutmanis
Šodien, 8:51
