Cilvēki ar koronavīrusa infekciju piespiedu karantīnu, un tie, kas ir atgriezušies no ārzemēm, saskaras ar stigmu (bailēm no atšķirīgā). Par ko runā šī agresija?
"Aiz šādas agresijas vienmēr ir bailes." Nestandarta situācija, neviens tam nav sagatavojies un nezina, kā reaģēt. Un, kad mēs nezinām, kā reaģēt, ļoti bieži mūsos darbojas “dzīvnieciski” instinkti. Mēs cenšamies “iekost”. Šī agresija tiek izteikta vārdos, apvainojumos, lāstos.
Jo mazāk cilvēks zina par pasauli, pat ja viņš pats ir pārliecināts, ka zina par visu par to, jo vairāk viņā ir baiļu.
Tieši bailes un satraukums liek cilvēkam stigmatizēties. Bailes zaudēt drošības sajūtu rada pārliecību, ka ar koronavīrusu inficēta persona ir pelnījusi nosodījumu, neuzticību, izolāciju vai sodu. “Ja es ievērošu noteikumus, tas nekad nenotiks ne ar mani, bet tie, ar kuriem tas notika, ir kaut ko izdarījuši nepareizi."
Ļoti bieži šīs lietas tiek ņemtas no televizora, masu mēdiju informācijas - ziņās nepārtraukti tiek uzspiesti dati par inficētiem un mirušajiem.
Stigmatizācija, kas dzimusi no neziņas un bailēm, rada diezgan jūtamu kaitējumu. Stigmatizācija noved pie diskriminācijas, arī valsts līmenī. Tādā veidā stigmatizācija pasaulē tiek institucionalizēta. Tas noved pie fiziskas vardarbības pret cilvēkiem, par kuriem ir aizdomas, ka tie ir inficēti ar koronavīrusu. Psiholoģiskā vardarbība, ierobežojumi.
Turklāt stigmatizācija sarežģī dzīvi ne tikai tem, kas tiek pakļauti tai, bet arī pašiem stigmatizētājiem, kā arī visiem apkārtējiem cilvēkiem....