Šo tēmu gribēju sākt ar lirisku atkāpi. Jā, tēma par to, ka tagad pieņemts lēmums nepilsoņiem un valodu eksāmenu nenokārtojošiem pamest LV. Manā izpratnē tas bija likums, kuru varbut uz kādu kaut kad piemēros.
Un tā. Jau ilgu laiku es piedalos vienā "labdarības pulciņā". Tur tie labdarības darbi ir dažādi, ik pa laikam dalībnieki mainās, reizēm pati nomainu pulciņa veidu un tad rodas jauni "kolēģi". Jau kādus 2 mēnešus manam pulciņam pievienojās jauns, inteliģents krievu jaunietis. Iedomājieties, - savā brivajā laikā nāk pāris stundas darīt labdarbības darbu. Ne kurš katrs egoists uz to butu spējīgs! Tas jau vien, ko vērts! Reiz viņam atbildēju krieviski, bet viņš mani uzreiz pārtrauca un uzstāja, lai runāju tikai latviski. (Manā pulciņā ir arī viena ieprecējusies ārzemniece, kas pāris gadus dzīvo LV, viņa gan tikai angliski runā.) Nokaunējos, atcerējos par nacionālistisko LV noskaņu un sapratu, ka man taču jāpalīdz krieviem praktizēt latviešu valodu. Jā, viņš runāja labi, nelielu akcentu varēja gan dzirdēt. PIeklājīgs, kultūrāls, labi audzināts, atbildīgs, simpātisks jauns krievu vīrietis. Starp citu, jā, visos labdaribas pulciņos krievu ir vairāk nekā latviešu, krievi vairāk izbīda visādus projektus, tāpēc jau pierasta lieta, ka tur dominējošā valoda ir krievu.
Noklausījos viņa sarunu ar citu "kolēģi", no kā varēja noprast, ka arī viņa vecāki mēdz labdarības pulciņu komandā piedalīties. izrādās, jā, pirms 10 gadiem vienā pulciņā "strādāju" arī viņa māti, šad tad arī viņa tēvs pievienojās. Toreiz es nomainīju uz citu pulciņu, bet māte, izrādās, joprojām turpina darboties tajā. Ak tad tāds ir tās kundzes dēls! Māte viņam ir burtiski "svēta sieviete" - arī labdarības pulciņos tik pozitīvus cilvēkus bieži neatradīsi. Reizēm gadījās, ja kadam brīvprātigajam darbs īpaši nepadevās, tad "virsvadītāji" mēdza uzbraukt, bet viņā mate vienmēr pieklusināja visus asos izteikumus un skali atgādināja, ka, galvenais, ka mēs darbojamies no sirds, nav svarīgi cik ātri un kā sanāk. Viņai pašai sanāca ātri un meistarīgi.
Tā nu aizrunājāmies lidz viņa ģimenei un viņš saka, ka tēvs nu jau ir prom - Krievijā. Es prasu, kā tad tā? Zinu, ka bija stipra ģimene, 40 gadus kopā. Kā prom? Šķīrušies vecumdienās, vai? Ja tik laba sieva un vīrs arī sakarīgs? Nē, izrādās, viņš esot Krievijas pilsonis,pensija pienākoties tikai no Krievijas, bet, galvenais, iemesls, ka latviski gan viņš ne vārdu nezinot un arī nevarot iemācīties 60 gados. Māte gan nolikusi. Es šokā. Prasu - vIņš vienkārši aizbrauca un viss? Māte palaida? Puisis atbild, ka esot šim māša ar bērniem, tāpēc māte gribot palikt mazbērnu dēļ. Un, jā, palaida. Tēvam palīdzot iekārtoties radi Krievijā. Jā, vecāki katru dienu sazinoties. Ciemos gan nebrauc, Krievijas pilsoņiem aizliegts braukt uz LV. Vēl puisis minēja, ka viņš saviem vecākiem esot teicis, ja viņi abi braukšot uz Krieviju, tad viņš viņus vienus vecumdienās neatstāšot, braukšot līdzi.
Prasīju, vai viņiem nav aizvainojums. Nē, neesot, viņi ir ticīgi un visas likteņa pagriezienus pieņemot vienā mierā (līdzīgi ka Palestīņi savu radinieku nāvi).
Es biju autā. Nu laikam Latvijasprāt tagad ir pareizi. Viens krievu ģimenes pensionārs tiek aizraidīts uz Krieviju, nodalīts no bērniem un ģimenes, ar kuru 40 gadus kopa dzīvojis, un kurš vēl arī piedalījās brīvprātīgajos darbiņos, un tagad visi ir apmierināti. Tādi rupji latvieši gan iabāki! Tagad brauks ukraiņi tranzītā, Indijas studenti, par kuriem nav dzirdēts, ka latviski runātu, paši latvieši brauc prom - un visi tagad ir apmierinati.
Vēl puisis teica, ja viņi nebūtu ticīgi, tad gan gan jau būtu aizvainojums. Bet tā - nekādu problēmu.
Nekādu problēmu. Un Latvija, latvieši, laikam jūtas laimīgāki.
Vai nav skaists stāsts? Pilnīgi viss liekas pareizi?
ivans ļevs
Šodien, 19:07
