Kā atklāj Justīne, bērnībā šīs problēmas tēvam nebija tik izteiktas.
"Tīņa gados sapratu, ka viņam ir reālas problēmas, un mēs par to atklāti runājām. (..) Protams, reizēm viņu strostēju. Ir bijis arī tā, ka izmetu visas alkohola pudeles, kas bija tēta dzīvoklī. Saliku atkritumu maisos un aiznesu uz konteineru. Protams, sākumā viņš man uzrūca, bet pēc tam izrādījās, ka tētis par to bija pat priecīgs," atceras viņa.
Justīne piebilst, ka tētis jau pats šo problēmu apzinājās un par to runāja ar zināmu grūtsirdību.
"Tēta dzīvē ir bijuši dažādi periodi, kad tas ir vairāk vai mazāk ietekmējis viņa patību, un bijuši arī gadiem ilgi pilnīgas atturības periodi, reizēm ar tuvāko cilvēku vai mediķu atbalstu. Atkarība nav tikai gribasspēka jautājums, tā ir jāārstē. Kad biju jauna un cerēju, ka mana morāle kaut ko palīdzēs, es viņam par to diezgan bieži aizrādīju. Bet tad sapratu, ka ir lietas, ko varam iespaidot tikai tad, ja cilvēks pats vēlas palīdzību. Tāpēc labāk nesabojāt visus tikšanās brīžus ar morāles lasīšanu," piebilda Kulakova meita.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
DŽA
8.maijs, 18:33
