«Būtu jauki, ja es varētu rakstīt pagātnē: bija, mēs tikām tai pāri, un tagad viss ir labi. Taču diemžēl realitāte ir cita. Arī mani un manu ģimeni, manus radus un draugus šī nelaime ir skārusi. Un tas iet arvien plašumā. (..)
Es spēlēju 17 gadus, un pats sev neļaušu samelot, ka sāka kļūt arvien sliktāk un sliktāk... Veselība, attiecības ar cilvēkiem, darbs un tā tālāk. Viss tā dēļ cieta. Man šķita, ka no tā vairs nevar izrauties... (..)
Taču man ir milzīga vēlme ar to cīnīties un izrāpties no purva, kas velk arvien dziļāk un dziļāk. Paldies augstākajiem spēkiem, ka man nav bijis ne dzīvokļa, ne auto, ko ieķīlāt un nospēlēt. No otras puses, tieši tādēļ man arī nav sava dzīvokļa un auto, jo 17 gadus cīnos ar šo atkarību. Zinu, ka tādu kā es ir ļoti daudz, pārāk daudz, taču - mums vēl ir laiks apstāties un sākt dzīvot ar pilnu krūti. Jā, tas nebūs viegli. Jā, tas prasīs laiku. Jā, daudz ko esam iekavējuši. Jā, pārāk daudz sabojātu attiecību ar cilvēkiem un saviem mīļajiem. Taču - nav svarīgi, kas bija vakar. Svarīgi ir to šodien apzināties un rītdienu veidot citu. Normālu cilvēka cienīgu rītdienu, kurā ir prieks, smaids, laime, piepildījums, dzīvesprieks un vēlme dzīvot...
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
Jeon Jungkok
Šodien, 21:16
