Izglītība

Interesi izraisija raksts par Latviesu uzņēmēja piedāvājumu par visu vidusskolu likvidēšanu. Piedāvajums ir 30 % pecdies zin kādu psihologu novērtējuma ies tālāk ģimnāzijā bet 70% uz profesionālajām skolām. Varētu jau tam kaut kā piekrist tomēr noteikt kāda kuram ir nosliece un kas uz ko ir spējīgs ir ļoti problemātiski. Mūsdienās kas tehnika strauji attīstās zināšanas ir pastāvīgi jāatjauno un bez vidējās izglītības to izdarīt ir diezgan grūti. Uk kas noteiks to ka tie 30% kas pabeigs augstāko izglītību būs tik ladi speciālisti savā jomā. Spigtākie piemēri ir manā gīmenē sievas kursa iestājās divdesmit seši cilvēki, pabeidza tikai pieci. No mana kursa pabeidz atudēt tikai seši cilvēki. Pie kam daudz ir tādu kas beiguši studijas vēlāk nemaz pēc savas specialitātes nemaz nestrādā.

Ari viens zināms jaunietis universitātē iestājās, bet jau pec 1.pusgada puse atbirusi. Nevaru vien beigt brīnities par tādu atbirumu. Manā laikā no kursa labi ja 1 cilvēks no 30 atbira gada vai pat visu studiju laikā. Te vesela puse dažu mēnešu laikā un, izrādās, tā esot mūšdienu tendence. Reāli nesaprotu. Kāda jēga stāties, ja negribi pabeigt vai plāni mainās jau pēc 2 mēnešiem?

Bet vispāŗ katram paralēli apgūt kādu arodu, manuprat, nemaz nav slikta doma.

Interesanti, ka daudzās fakultātēš pieņem ar pazemiem procentiem matemātikā, bet pašā kursā prasa augstāko matemātiku, kuru  lielākā daļa studentu principā nav spējīgi saprast. Un tad viņi it kā atbirst, kaut pats arods patīk, dara utt.

Izglītības sistēma uz labu maināma sākot mainīti uz labu skolotāju. Skolotājam mācīt nedrīkst būt darbs, bet aicinājums, bet lielākā daļa šodienas skolotāji vispār nav cienīgi saukties skolotājs... taču covid laikā pārdevās... 

Mūsdienās skolotājs ir ielikts konveijera darba sistēmā. Taja izdzīvot var tikai izdzivotājs. Tādā sistēmā principā nekāds skolotājs sanākt nevar un arī aicinājums izčābst. Ja vislabākais un visinteresantākais darbs jādara pārslodzes režīmā, tad tas darbs kļūst vienkārši nepatikams. Un, ja runa par skolotāja, ārsta, policista darbu, kur daudz kas atkarīgs no iniciatīvas un virsstundām, tad kā ir, tā ir,ja jāstrādā konveijera nevis individualitātes režīmā. Domāju,ka nevis skolotāju nav, bet sistēma ir tāda, ka tādā skolotāju nav jeb ir izdzīvotāji.

Reizēm forumos ieliek postus skolotāji, kuri saka, ka grib tikt prom no skolotāja darba, bet neviens neņem pretī ex-skolotāju. Tā nu nabags spiests dēļ izdzīvošanas darīt darbu, no kura grib bēgt prom. Parasti tādos postos atsaucas citi skolotāji, kuri dalās ar pieredzi, ka laimīgi no skolotāja darba aizbēguši. Mūsdienu skolotāja darbu var darīt cilvēki ar augstu izturību vai kuri atrodas izmisumā un nav iespēja pamest skolotāja darbu.

Atceros vienu skolotāju, kurš bija izslavēts kā labs speciālists. Bija nostrādājis 20 gadus. Bet tad priecīgi vēstīja, ka grasās pamest skolotāja darbu, dabūjis citu darba piedāvājumu. Vēl teica, ka būt par skolotāju nozīmē būt vardarbīgam, jo vienkārši jāspiež bērnus mācīties, ja grib rezultātu. Varbūt kāds domā, ka būt vardarbīgam ir kaifs, bet vēl lielaks kaifs ir nevienu nepiespiest. Bet ik pa laikam atrodas arī entuziasti, kuriem patīk skolotāja darbs, it kā sanāk utt. Bet arī jautājums, vai tiešām ilggadīgi.

Ja runā astroloģiskos terminos, Tu varbūt domā,ka skolotājam būtu jābūt "ar labu Jupiteru+Venēru+Mēnesi/Sauli". Es teiktu, ka mūsdienās primārā īpašība skolotājam būtu "Saturns" (izturība), marss (spēja piespiest) - un es pat nezinu, kas vēl. Pārējie vienkārši to nevar izturēt. Ja citas īpašības klāt, tad vienkārši paveicas.

Kaut gan daudzos amatos mūsdienās no cilvēkiem tiek izspiesta "pēdējā sula". Manuprāt, vislielākais risks ir tieši intelektuālā darba veicējiem,jo tāda mentālā darba pārslodze slikti atsaucas uz garīgo veselību. Kad lasa latviešu sieviešu forumus, liekas, ka katrai otrajai ir veģetatīvā distonija vai depresija ar ilggadēju antidepresentu lietošanu un ir ārkārtīgi daudz "slēpto alkoholiķu". Tēmas ar sieviešu alkoholismu ir ļoti pieprasītas un tajā parasti gandrīz visas foruma sievietes arī apgrozās. Tādas kaites vairāk skar intelektuālā darba veicējus, kuriem psihi pārstresina. Reiz strādāju vienā kolektīvā, kur sieviešu vidējais vecums bija 40, darbs stresains (intelektuālais konveijera darbs) un visas bija iedzert mīlētājas. Toreiz brīnījos, pēc tam sapratu,ja ilglaicigi dara tādu darbu, tad dzeršana ir vienīgais veids, kā to var izturēt. Mēš šobrīd dzīvojam tik slimā sabiedrībā, ka būt veselam, tas nozimē, ka tu ej pret sabiedrības ieradumiem.

rudzupuķe

Domāju ka pie vainas ir arī tas ka  skolotāja darbs tiek zemu novērtēts. Ja nevar iestatieskaut cik pieņemamā fakultātē saka ka iešu uz pedagoģisko. Par to lielo atbirumu arī nav par ko brīnīties. Daudzi no tiem kas it kā gribētu studēt nevar tās pacelt materiāli, kaut gan ir arī tādi kas pēc otra kursa saprot ka specialitāte kurā viņi studē nav priekš viņa. Jā runāt par to kurš uz ko ir spējīgs tad šeit man prātā nāk viena mana paziņa kas skolu pabaidza ar izcilām atzīmēm. Visi viņai teica ka tev ir ceļš uz fizikas un matematikas fakultati kuru arī viņa teicami pabeidza bet jau pēc pāris gadiem viņa saprata kas šis darbs nav priekš viņas. Tagad viņa strādā cita specialitātē kaut gan iegūtās zināšanas viņai daudz palīdz. Tomēŗ diez vai kāds zinātnieks varētu noteikt uz ko skolnieks nākotnē būs spējīgs . Tā kā negribētu piekrist šim uzņēmējam par vidusskolu likvidēšanu. Vidējai izglītībai jābūt obligātai  kaut gan skatoties uz mūsu valsti rodās ķecerīga domā vai tā izglītība vispār ir vajadzīga.

Manuprāt, kā reiz vidusskola ir ļoti laba lieta, tikai jauniešiem ir jāsaprot, ka skola ir vakjadzīga viņiem pašiem. Diemžēl mūsdienu vidusskolnieki nav paņēmuši rokās nevienu grāmatu, tiem šķiet, ka visu var atrast netā. Protams ir labi, ka ir tāds nets, bet ir jāspēj iztikt, izdzīvot arī bez tā. Un ja mēs sākam vērtēt vidusskolas no šāda viedokļa, tad patiesi ir kā ir. Atkal gribas atsaukties uz padomju laiku pieredzi, kad bija attīstīta arodizglītība un diemžēl daudzi padomju arodskolas beigušie ir daudz zinošāki kā mūsdienu augstskolu beidzēji. Paldies mūsu ārzemju tautiešiem kuri 90-to sākumā valdībai iestāstija, ka visiem valsts sektorā strādājošajiem, ja vien neesi sētnieks vai kas tāds vajag augstāko izglītību. Un tad sākās. Tas pats attiecas uz vidējo izglītību. Skolnieks ir sazubrijies un nokārto eksāmenus, bet viņš neprot zināšanas izmantot praksē. Solis pa labi vai kreisi un cilvēks jau vairs nezina ko darīt. Jeb kurai izglītībai ir jābūt tādai, lai skolnieks, students, vienalga kas saprastu ko viņš mācās, kā izmantot iegūtās zināšanas praksē un saprastu lietas būtību. Var jau iemācīties ka kvadrātsakne no 144 ir 12, bet nesaprast kāpēc tas tā ir un tad tam nav nekādas jēgas. Internetā var atrast informāciju par kādu brīnumbērnu ģimenīti Krievijā. Jā meitēns, šķiet ap gadiem divpadsmit ir pabeidzis vidusskolu nokārtojis centralizētos eksāmenus un pat iestājusies augstskolā. Un te nu sākās. Meitene nenokārto eksāmenus, tēvs iet augstskolā skaidroties, kā tā, meitene taču ir atbildējusi uz jautājumiem. Atbilde bija vienkārša- meitenei ir fenomenāla atmiņa, tā labi atceras mācīto, bet tai nav izpratnes par lietu kopsakarību un iegūto zināšanu pielietojumu. Viss. Zināšanas itkā ir, tomēr no tām jēgas nav nekādas, jo tās nevar pielietot praksē. Tādēļ jautājums būtībā nav par to kā sauc izglītību, bet būtiskākais ir kā šīs zināšanas pielietot praksē. Var, var iezubrīt un nokārtot eksāmenu un tanī pat laikā patiesībā neko nesaprast. Jeb kurai izglītībai būtu jābūt vērstai uz to, lai cilvēkam tā iegūtās zināšanas būtu noderīgas un tas tās varētu izmantot savā dzīvē, nevis iezubrīt, nokārtot eksāmenu un tālāk viss, cilvēks tās neprot izmantot, tad šādai izglītībai jēga ir apaļa nulle. Ir jādomā par to, lai skolas beidzējs spētu domāt, pats pieņemt pareizus lēmumus nevis paļauties uz gugļu māti cerot, ka tā vienmēr un visu pateiks priekšā. 

Šodien ir labs raksts https://jauns.lv/raksts/zinas/594376-specialisti-satraukusies-par-sekundara-analfabetisma-izplatibu-latvija. Ko tur vēl piebilst. ja jau esam nodzīvojušies ti tālu, kas būs tālāk? Zviedru laikos Vidzemē lasītprasme bija 70% Vidzemes zemnieku, mums drīz būs 70% analfabētu. 

Pediņ, ir tāds, tas būs jums, ne mums  :)

Nezinu par sekundāro analfabētismu, bet tā kā arvien vairāk bērnu ir ar dažādiem, es pat teiktu, emocionālas dabas traucējumiem, arvien vairāk rodas bērnu ar disleksijas problēmām. Gandriz katram tādam bernam vecāki ir šķīrušies agrīnā vecākiem, kad bērnam tas ir milzīgs stress un notiek regress vai spēcīga trauma smadzeņu attīstībā. Savādāk man grūti saprast to sekundāro anafabētismu, jo vispār mūsu izglītibas sistēma ir balstita uz lasišanu, rakstīšanu. Neiemācīties lasit nav iespējams pat negribot (varbut 1-2.klasē lēnāk iet). Tādam "disleksistam" Latvijā gan ir milzīgas problēmas, jo viņš nespēj lasīt, rakstīt un saprast tekstu, bet savādāk intelektuāli viss kārtībā. Citās valstīs ir attīstita audio izglītība tādiem bērniem, mūsējie pamesti likteņa ziņā - piedāvā internātus priekš garīgi atpalikušajiem. Jāatzīst, ja disleksija ir iegūta bērnībā iegutas emocionālas traumas dēļ ,tad ar gadiem tā dabiski atlaiž. Traucējumi paliek, bet smadzeņu un nervu šūnas pamazām izveseļojas labvēlīgos apstākļos. Bet vienalga jāiegulda milzīgs darbs un izveseļošanās ir lēna.

Kas attiecas uz studentiem, man tā tomēr liekas nenormāla situācija, ja no kursa izkrīt gada laikā 50% un diplomu galā saņem tikai 10%. Tas ir šokējošs rādītājs. Nebija ienācis prātā, ka tiešām tā var būt, ka studenti nevar atļauties studēt. Kojas vien maksā 300 EUR. CIk daudziem jauniešiem vecāki laukos var atļauties tādas summas + vēl mācību maksu, transportu un uzturēšanu finansēt? Tas ir dīvaini,ka mēs finansējam ukraiņu tankus, bet nabadzigajiem lauku latviešu studentiem liekam maksāt tādas summas. Maksimums tā koju cena varēja but 50 EUR. Maksas izglītība bija ari agrāk. Iespējams, tagad budžeta vietu ir mazāk? Bet 90% atbirums - tas ir šokējošs rādītājs. Nekad padomju laikos un vismaz 10 gadus pēc padomju laikiem tā nav bijis. Tā ir kaut kāda jauna - mūsdienu digitālās pasaules tendence. Ja cilvēki nestudē uzreiz pēc skolas, tad visdrīzāk viņi vairs nestudēs. Ar darbu, ģimeni, bērniem, vēl kādu hobiju studijas visdrīzāk vairs nesanāks apvienot. Mērķtiecigākie jaunieši studē arzemēs.

Iekams cilvēks nebūs Latvijā prioritāte Nr.1, velti gaidīt uz kādiem uzlabojumiem. Izglītības sistēma ir jāmaina pašos pamatos. Un pēc aitu potes 40 gadniekiem jāraksta testaments, bet jauniešiem ar prātiņu būs jāknapinās, ko vēl pastiprina visādi elektromagnētiskie starojumi no bezvadu sakariem un visām "viedajām" iekārtām. Sejas maskas un veselībai bīstama CO2 koncentrācija 5-6 st. dienā, veselai paaudzei neatgriezeniski sačakarēja veselību. Traģikomiskākais, kad sāka CO2 mērīt skolas telpās, bet izpalika CO2 koncentrācijas mērījums aiz sejas maskas. Jau pēc 45 minūtēm CO2 līmenis pārsniedz visas pieļaujamās normas....
Par atbirumu augstskolās. Bija tas arī PSRS laikā un tādēļ studentus uzņēma ar atbiruma procentu, kas nebūt nebija tik mazs. Protams, tas nebija 50%. Daudz kas atkarīgs bija no iestāšanās konkursa. Ja uz vienu vietu studēt gribētāju bija 3-5, tad atbirums, protams, bija mazs, bet ja 1,.. , tad 15-25% bija arī PSRS laikā.

rudzupuķe

Nav jau starpība, kā sauc, vai sekundārais analfabētisms, jeb disleksija, jēga ir viena un tā pati. Vispirms nepiekritīšu apgalvojumam, ka  mūsu izglītibas sistēma ir balstīta uz lasišanu, rakstīšanu, mana pieredze saka, ka ir gluži pretēji. Ja laikā kad es mācījos skolā, man sākumskolā lika lasīt vasarā obligāto literatūru, bija glītrakstīšana un bija jāmācās dzejoļi. Jā nepatika, bet tomēr tas bija vajadzīgs. Tanī pat laikā visi lasīja Karlesona piedzīvojumus un vēl daudzas tolaik populāras grāmatas. Vecāki nelasija priekšā, bija jālasa pašiem. To, kas notiek mūsu dienās var saprast reizumis palasot forumu. Interesantākais, ka "mazie rupeklīši", tai skaitā mūsu Vāczemes zvaigznīte bieži sūdzas, ka te ir "palagi" un viņi tādus nelasa. Tas norāda tikai uz šo cilvēciņu nespēju koncentrēties, lasīt lielākus tekstus kuri sastāv no saliktiem, paplašinātiem teikumiem, viņiem tas ir par grūtu. Pavēro, daudzi jaunieši tagad raksta vienkāršus nepaplašinātus teikumus, jo kas vairāk tiem ir par grūtu. Kāpēc ir jālasa latviešu literārā klasika, piemēram Rainis, Upītis, Blaumanis, Virza un citi. Ne jau tādēļ, ka tie būtu super interesanti, kaut arī tur ir daudz kas ļoti intersants un saistošs, bet piedod, Upīša "Zaļā zeme" īsti nav skolas vecumam, bet ap gadiem 25, to ir vērts izlasīt, kad jau ir kāda dzīves pieredze, to ir vērts lasīt, bet ir jālasa, jo latviešu klasika ir tā kura izkopj cilvēka literāro valodu. Kā var iemācīties pareizi veidot teikumus? Tikai lasot. Diez vai Harijs Poters vai kāda cita lēta, bet jauniešu vidū populāra literatūra spēj to sniegt. Mūsdienu jaunieši jau no mazotnes ir pieraduši pie interneta, raduši dzīvot tajā. Internets ir labs palīglīdzeklis kuru izmantot kā rokasgrāmatu, bet vairāk īsti neko. Ir jālasa grāmatas, citādi nekas nesanāk. 

Kas attiecas uz vecākiem un to šķiršanos, garīgajām traumām utt., atļaušos tam īsti nepiekrist, tas nav iemesls. Nevajag meklēt vainu citos. Diemžēl mūsu dienās, pat pilnās ģimenēs nav retums, kad vecāki mazu bērnu iebāž bērnu dārzā, kas pats par sevi nav slikti, bet cer, ka tur bērnam visu iemācīs, atnāk mājās iegrūž bērnam mobīlo, jeb planšeti, piesēdina pie zilā ekrāna trulajām multenēm, lai bērnam nav garlaicīgi un visiem šķiet labi. Bet tāda lieta kā priekšā lasīšana, kopīgas rotaļas utt. izpaliek. Tālāk seko skola kur atkārtojas viss tas pats. Cik nav lasīts, ka bērnu vecāki bērna nezināšanu cenšas uzgrūst skolai. Jā, vainīga ir skola, tikai ne vecāki. Daudzi ir pārvērtušies par bērnu ražošanas kombinātu, satikās, sapisās, radās sīķis un tālāk, lai ar to nodarbojas valsts, vispirms bērnudārzs, tad skola un gan jau būs labi. Bērnus staipa pa pulciņiem cerot, ka tie kļūs izcili gudri aizmirstot par to, ka pirmais un galvenais bērna skolotājs un audzinātājs ir vecāki kuriem bērns ir jāpavada no dzimšanas līdz dienai kad tas izveido savuģimeni un aiziet savā dzīvē. Tā tas ir bijis un to mainīt nevar. Ja bernam vecāki ir šķīrušies agrīnā vecākiem, kad bērnam tas ir milzīgs stress un notiek regress vai spēcīga trauma smadzeņu attīstībā, tad jāprasa vai šādiem cilvēkiem drīkstēja ļaut radīt bērnus. Bet dzimtas turpinājums ir cilvēka zemapziņas instinkts, bet mūsdienu uz ego vērstā sabiedrība traucē veidot normālu ģimeni. Un ja satiekas divi egoisti kuriem savs ego ir tuvāks par otru tad nekā laba tur būt nevar. Un raugi te mēs nonākam pie nākamās plašās tēmas par ego un egoismu, egocentrismu. Bet domāju, tā jau būtu plaša, bet atsevišķa tēma. Galvenais ko vēlos teikt, ir tas, ka dzīvē viss ir saistīts, nekas nenotiek tā pat. Raugi, tas ir kā pulksteņa mehānisms, ja nobrūk viens vismazākais zobratiņš, tas izraisa ķēdes reakciju un aptur visa mehānisma darbību. Ja katrs posms, ģimene vispirms un galvenokārt, tad bērnudārzs, skola augstskola darbojas kā vajag tad viss ir un būs kā vajag, bet ja kāds no tiem nedarbojas un biežāk nedarbojas vairāki, tad arī cerēt uz labu rezultātu ir vienkārši naivi. Bet tā jau būtu cita tēma par ko kādreiz derētu parunāt. 

Andi

Runājot par augstskolām, vai tev nešķiet, ka pamatproblēma ir tā, ka jaunieši bieži vien iestājas augstskolās nebūdami pārliecināti par savas izvēles pareizību, jeb arī domājot, ka augstskolā varēs kā skolā laist muļķi un tad jau kaut kā, gan jau, bet kad tas nedarbojas cilvēki pamet studijas? Es abiem manis izteiktajiem apgalvojumiem zinu ne vienu vien piemēru. Padomju laikos augstskolu bija salīdzinoši maz un tajās iekļuva labākie no labākajiem un ja caur adatas aci tur tiki iekšā, bija motivācija to beigt, nepabeigsi, augstskolas durvis aizvērās uz visiem laikiem, atpakaļ ceļa nebija. Tagad nepatīk viena augstskola, ej uz nākamo. Labi, ja vēl maksā pats, bet, ja patērē valsts naudu un tad saproti, nē es negribu un čau, tad tad patiesībā tas ir traģiski. Budžetniekiem, vajadzēja būt tā, ka ja nebeidz bez dibināta iemesla, piemēram slimība, lai Die's pasarg', bet var būt arī tā, tad atmaksā visu naudu kuru valsts tevī ir ieguldījusi. Citādi sanāk, ka viens kurš ir studējis par saviem līdzekļiem pabeidz studijas, strādā šajā valstī maksā nodokļus, bet otrs kurš ir studējis par valsts budžetu vai nu pamet studijas, vai pēc to beigšanas aizskrien uz ārzemēm un maksā nodokļus tur. 

Sveiks, lasītāj ! Ir izglitība darbam un sirds izglītība . Tāpat kā reti saskan de jure un de facto, reti saskan arī šīs izglītības. Laimīgs tas, kuram darbojas sirdsapziņa. Laimīgs tas, kuru audzina skolotājs ar sirdsapziņu. Laimīgs tas, kura skolotājam audzināšana ir gan aicinājums,gan darbs. Nedrīkst izglītot neaudzinātu. Tajā pašā laikā katrā pašā jārūgst līdzi raugam, tikai tā par cilvēkiem mēs augam. Kā ar Tavu audzināšanu , lasītāj  ? 

Ar cieņu. Jānis Gannoss 

Ziniet mums ar tām reformām no viena grāvja otrā un patiesībā IZM ierēdņi tik reformē un braukā pieredzē pat uz Indonēziju, Taizemi un citur/ tas 30 gadu laika kamēr strādāju skolā/, bet tepat uz Somiju aizbraukt nevīžoja, paskatīties kāpēc e- žurnāli un kāds mērķis. Ka skolniekiem piedāvā apgūt vielu vienu un to pašu 1,2 vai 3 gadu laika grupās ar vienādu līmeni, to redzēju 1999, gadā Pori pilsētas skolā. Nu labi tagad Igauņu izglītība labākā Eiropā, nu taču IZM darbinieki  kontaktējaties ar igauņiem un netaisiet nesaprotamas reformas, bet tādas kas reāli darbojas un ilgstoši. Cik zinu Igaunijā never ciet lauku skolas, tepat pierobežā Iklā vēl pirms 5 gadiem darbojās skola ar pārdesmit skolniekiem 1-4 klase. Esmu runajusi pirms 3 gadiem ar skolotāju Rakverē un tad jau koncepcijas atšķīrās, jo igauņi pamatvērtības neatmet, kaut kādas mistisku  prasmju veidošanā. Nu cik zinu cik jauns ministrs tik jauna reforma, lai komandai būtu it ka darbs. Nu ka Maksam un Moricam- viens nedarbs nav jau beigts, kad jaunakais tiek steigts. Esmu rīdzeniece un esmu pret lauku skolu likvidēšanu, jo tie ir kultūras centri un kā skolotāja/ izbijusi/ varu teikt strādāt ar 10-15 bērniem ir produktīvāk nekā ar 30 un kvalitāte daudzreiz labāka, jo vari veltīt katram bērnam uzmanību un palīdzēt un tā ir kvalitāte, jā būs "dauzoņas", bet arī ar tiem ja vēlme  var atrast valodu maza klasē, bet ne kombinātā ar 30 bērniem. Siliņas kundze manuprāt savos izteikumos par kvalitati tālāk par Rīgu nav bijusi, jeb elitaro skolu kura mācās viņas bērni.

Vēl tāda piebilde 30 darba gadu laika 4 reformas, vai tas bija normāli? Paldies Dievam, pirms šitās reformas pamanījos pensijā un esmu laimīga, bet aizstāvu mazās lauku skolas, jo tajās strādā sirdscilvēki, tie kuri neļauj laukiem pazust. Pazudīs lauki/ cilvēki meklēs dzīvesvietu, darbu, kur bērniem būs skola un kādi brēks lauki aizaug nav kas apkopj, bet tāda Sili\ņas kundze, likvidējam mazās skolas, reformējam, vēl kāds malacis talantīgu lauku bērnu sūtīs profesiju apgūt, nu ja talantus jānorok, jeb vecākiem japārceļas uz turieni, kur bērni iegūs izglītību/. Siliņas kundze lai savas atvases kaut uz mēnesi lai aizsūta pie kāda zemnieka paravēt, paganīt lopiņus un pati madāma ,lai aizbrauc. Negribu apvainot, bet liekas bērneļi vairāk ka par Vecāķu pludmali nezina,  jo maja Vecāķos/ atvainojos ja nepatiesi, bet katrai baumai ir savs cēlonis/.

Re kā, šī tēma ir piesaistijusi jaunus "rakstitājus".:) Galvenais, ka inteliģentus un pieklājīgus, nevis rupjos un histēriskos.

Te bija izteiktas tik daudz domas, ka uzreiz nevarēja visam tā atbildēt (ari ne piekrist). Bet, ja grib oponēt, tad jāpadomā. :)

Vilis,

Uzreiz redzams, ka skolā neesi strādājis. Problēma nav zemais finansiālais novertējums (kas, protams, arī ir problēma), lielāka problēma, ka emocionāli izžmiedz skolotāju. Ar cilvēkiem vispār ir gruti strādāt. Un tad vēl ir augstas prasības, augstas gaidas. Ja cilveks ir centīgs, atbildīģs, pedants pēc dabas, tad viņš strādās pašsadedzināšanās režīmā. Ja pofigists, tad varbūt tieši tāds var strādāt, bet arī tādam nebūs viegli, jo nemitīgi visi sūdzēsies - skolnieku vecāki, skolas vadība - būs presings un tāds arī neizturēs.  Plus, tas, ka materiālu nav, skolotājam pašam jāgatavo utt. Tā ir liela emocionāla, mentāla slodze, pārāk liela laika atdeve, pat visas dzīves atdeve. Par labu skolotāju varētu strādāt tāds, kuram savas ģimenes nav un viņā ģimene tad ir "svešie bērni", kuriem atdodās rītā, vakarā, brīvdienās. Un pat tad diez kas nebūs. Ja neatdodas, tad sanāk tomēr ne visai labs skolotājs. Ir, protams, skolotāji,kas spēj but labi un vēl izdzīvot sistēmā. Bet vispāŗ es domāju, ka par skolotājiem strādā tie, kas iedzīti stūrī un nevar atteikties no skolotāja darba un sagadišanās pēc kādam starp tiem arī aicinājums. MIljonāra sievas par skolotājām nestrādā. Tas būtu tas pats, kas strādāt intelektuālajā gaterī. Vaina vienkārši ir nesamērigajā darba apjomā, nesamērīgajā pieprasījumā pēc skolotāja laika un enerģijas atdeves.

Ir tāds

ZInu to ģimeni ar intelektuālo meiteni universtitātē, kuru pieminēji. Nezināju,ka viņai konstatēta fenomināla atmiņa. Bet noteikti, ka viņa nav  bērns ar vidusmēra spējām, jo vecāki arī kaut kādi zinātnieki  (nerealizējušies). Un tiem, kuriem ir paaugstināts IQ, gandrīz vienmēr arī atmiņa ir virs vidējā. (Ja savām acīm neredzētu,kā tāds apdāvināts bērns, izlasot 16 lapas tekstu (precizāk, klausoties kā klasē lugu lasa), var to vārds vārdā pēc nedēļas atkārtot, nevarētu iedomaties,ka var būt tāda atmiņa. Mūsu bērniem 1.ģimnāzijās arī daudziem atmiņa ir  tāda. (Un pretstatā ir bērni, kuri atcerēties praktiski nevar neko, labi, ja savu vardu un adresi - un tādi ir pat diezgan daudz.) Ja vēl šādiem cilvēkiem ir kāda interese, mērķtiecība, viņi attiecīgajā nozarē ir kā pārcilvēki. Parastie cilvēki var būt viņiem palīgi, bet pat ne tuvu nevar viņiem līdzināties tīri intelektuālo spēju dēļ. Un jā, tas  meitenes tēvs spiež uz savu bernu intelektuālo attīstību,  bet ne emociionālo, garīgo, fizisko un visādu citādu, kas ir ne mazāk svarīgi par intelektuālo. Mūsu izglītibas sistēma arī domā, ka galvenais ir intelektuālā attīštība, bet, manuprāt, agrāk tā nekad nav bijis - ne mazāk svarīga ir bijusi rakstura audzināšana, pienākumu,cieņas, darba tikumu, morāles, arī garīgo vērtību audzināšana kolektīvās izglīības sistēmas ietvaros.

Andis

Atbirums tagad nav 50%, bet 90%!!! It kā klīst leģendas, ka RTU atbirums esot teju 95%, bet man šķita, ka tas ir pārspīlējums. Bet pazīstams 1.kursnieks iestājās LU (tikai tāpēc, ka LU neesot tik liels atbirums) un jau pēc pirmajiem 3 mēnešiem (!!!) uz 2.semestri ir reģistrējušies tikai puse! Cik tad vēl atbirs nākamā semestra un gada laikā? Es joprojām tam nespēju noticēt un nesaprotu, kā tas iespējams. Atšķiriba vēl ir tā, ka agrāk, ja skolnieks tika budžētā, tad viņam budžeta vieta bija garantēta līdz, teiksim, bakalaura beigām. Tagad katru nākamo semestri budžēta vieta tiek izcīnīta no jauna. Tas nozīmē, ka tāds, kurš var atļauties studēt tikai budžetā, iespējams, dēl tā vien izkrīt.

Ir tāds

runajot par sekundāro analfabētismu un lasītprasmi, vispirms jau, ar sekundāro analfabētismu, ja pareizi sapratu, bija domāti tādi, kas it kā burtus pazīst, bet boksterē, var teikt, nelasa. Laikam īsti neticu. Pat, lai telefonā dzīvotos, lasīt nākas iemācīties. Vienkārši, ja Tu mēģinātu iejusties "disleksista" ādā, saprastu, ka disleksistam tāda  uz lasīšanu/rakstīšanu balstīta izglītība ir pilnīgs krusts nākotnei. To par grūti iztēloties, kā tas ir, kad tiek atņemta lasīt/rakstīt prasme. To ir tikpat grūti iztēloties, kā redzīgam/dzirdīgam cilvēkam, kā tas ir būt aklam vai kurlam. Tā jūtas disleksists mūsdienu izglītībā.Tikai tad var saprast, ka mūsu izglītībā jebkas ir tikai rakstīt./lasīt formā. Iedomājies, cilvēks inteliģents, visu saprot, tikai nelasa, neraksta... To vispār pat nevar iedomāties. Tādam ir izaicinājums pat ielu nosaukumu un savu vārdu izlasīt. Un, galvenais, ka tādi ir, ja ne 1 katrā klasē, bet arvien vairāk un vairāk. Paziņu lokā vien zinu pāris bērnus - disleksistus.

Par  bernu emocionālajām traumām agrīnā vecumā un tā ietekmi uz smadzeņu attīstību un to, cik  katastrofālu ietekmi uz bērniem atstāj vecāku šķiršanās, varētu disertāciju rakstīt. Bet tur ir n-tās nianses. Protams, ka ne jau visi bērni,kuriem vecāki ir šķīrušies, būs disleksisti un ar autisku spektru, bet gandrīz visiem šiem bērniem agrīnā posmā vecāki ir mēģinājuši šķirties vai šķīrušies.Galvenais, ka kritiskais posms ir tieši 2 gadi, kad bēŗnam tās smadzeņu attīštība ir tieši tajā attīštības posmā, ka tāda trauma kā vecāku skandāli, šķiršanās dod nu burtiski strāvas triecienu pa smadzenēm, kas materializējas tikai pēc pāris gadiem, tāpēc parasti iemeslus nesavelk.  Man viens vadošais psihoterapeits teica, kuram otra dzimtā valoda ir angļu un kurš regulāri lasa jaunākos zinātniskos atklājumus,  ka zinātne jau ir pierādījusi, ka, pirmkārt,piemēram, autismam var būt daudzi iemesli (un paveidi - un tas ir smadzeņu bojājums), bet ka tajā skaitā to rada arī emocionāla trauma (ar piebildi - agrīnā vecumā). Un šķiršanās - tā ir klasiska trauma. Nav taisnība, ka bērnus nedrīkst radīt tie, kuri šķiras tā, ka bērnam traumu rada. Šķiršanās pati par sevi ir trauma un nekur negatavo, ka izvairīties no šķiršanās un no visa izrietošā traumām, īpaši, ja tas skar bērnus. Bet bērni nolasa emocijas un jūtas. Ja vecāks jūtas slikti, tad bērns to sliktumu uzsūc sevī. Tā ir baigi sarežgīta tēma, kurai vajadzētu Latvijas mērogā piešķirt daudz lielāku uzmanību, bet ko var gribēt no nabadzīgas, naidīgas un ateistiskas valsts.

Bet par tiem īsajiem un garajiem tesktiem runājot, - iespējams, arī agrāk bija cilvēki, kuri izteicās īsi. Vienīģi tagad ir "rakstīšanas/čatošanas" laikmets un tad var redzēt, ka ir garrakstītāji un īsrakstītāji. Man viens paziņa stāstīja, ka esot lasījis pētījumu, kurā esot apgalvots, ka tie, kas esot intelektuāli, tie rakstot gari, vai kaut ko tamlīdzīgi. Taja pašā astroloģijā stāsta, ka ir dažādi cilvēku psihotipi - ja loģiskā puse vairāk sasaistīta ar emocionālo, tad raksta gari. Reizēm man liekas, ka domātāji raksta gari. Viena paziņa stāstīja, ka esot pieņēmuši darbā žurnālisti, kura esot bijusi populāra kaut kādus twitteros - asprātīgi runājusi utt. Domājuši, nu tik būs. Bet, ka izrādījies, viņa ciest nevarot žurnālistes darbu. Patiesībā viņas formāts arī ir tvittera stils. Tad aizgājusi runat uz radio un tur atkal varējusi pozitīvi izpausties tvitter stilā, Varbūt tā ir kaut kāda cilveka specifika, personas tips, kuri gari izsakās? Ja cilvēks neko daudz nejūt un nedomā, kas viņam ir ko teikt? Starp citu, tie, kas izsakās īsos teikumos, viņiem nekāds analfabētisms nepiemīt - intelekts var būt augsts, gramatika pareiza, varbūt ikdienā lasa likumus vai Hariju Poteru, bet ciest nevar garus tekstus. Vai vēlies teikt, ja vairāk liktu tādiem skolā lasīt Zaļo zemi vai Straumēnus, viņi būtu emocionāli radošāki un pacietīgāki, emocionāli inteliģentāki?

rudzupuķe

To, ka civēks nelasa un neraksta es varu iedomāties, nu kas tur tāds, tikai grūti būtu iedomāties, ka viņš ir inteliģents. Mūsdienu latviešu rakstībai ir mazāk kā 500 gadu un tad? Senākā rakstības forma kura izmantoja arābu burtus ir zudusi, ir tikai zināms, ka tāda ir bijusi. Atvaino, bet es neredzu nekādu sakarību starp to vai raksts ir garš vai īss, manuprāt noteicošais nav garums, bet tajā ieliktā jēga. Ja viens mūsu draugs divos teikumos visus pasūta, tad tam nav nekādas jēgas, bet ja es izlasu tavu vai  Anda tekstu kuri ir pagari, bet tajos ir jēga un nav liekvārdības, tad viss ir ok. Redzi, manuprāt, nav nedz garu, nedz īsu tekstu, jautājums ir tajā cik koncentrēti ir izteikta doma un, vai nav liekvārdība. Manuprāt tas ir noteicošais. Svarīgākais ir tanī, lai izteiktā doma būtu saprotama un bez liekvārdības. Vispirms es teicu, ka skolā nevajag lasīt Zaļo zemi un Straumēnus, tas ir jādara nedaudz nobriedušākā vecumā, bet ir gana daudz labas latviešu literatūras kuru lasīt skolās, lai attīstītu literāro valodu. Neņemos spriest,par pārējo, bet lasīšana attīsta cilvēka valodu, spēju izteikties, līdz ar to paplašinās viņa komunikācijas spēja, kas ietekmē daudzas citas lietas. Tā to redzu es. 

ir tāds

Sasmējos par to, ka grūti iedomāties, ka inteliģents. Nē, es biju domājusi, ka ir cilvēki, kuri nespēj lasīt, bet viņi ir plnīgi normāls, runājoši un tādi kā visi. :) Citās valstīs tādiem bērniem ir pieejama audioizglītības forma. Tādi bērni var apgūt vielu caur audioierakstiem un runājot, bet nevis lasot un rakstot. Mūsu izglītibas sistēmā tādam bērnam vajadzētu būt asistentam, kas visu skolas vielu lasa priekšā. Viņiem toties ir labi attīstīta dzirdes atmiņa, jo dzirde (nevis burtu uztveres forma)  ir vienīgais veids, kā uztver informāciju (redze, protams, arī). Interesanti ir tas,ka tāds bērns mierīgi var apgūt vielu, ja klausās, skatās un viņam ir iespēja mutvārdā atbildēt.  Bet mūsu izglītibas sistēma piedāvā tikai lasīšanas formu un atbildēšanu rakstveidā. Var izteikt tikai dziļu līdzjūtibu tādam bērnam un tāda bērna vecākiem. Principā vecākam būtu jāiet prom no darba un viekārši viss mācibu materiāls jālasa priekšā. Tad bērns iegūs izglītibu, visdrīzāk darīs kādu "roku darbu" un neviens pat neiedomāsies, ka cilvēkam bijusi tāda problēma. Labā ziņa, ka ar laiku minimālā apmērā viņu lasītprasme uzlabojas. Toties viņi var daudz klausīties - neko mazāk inteliģents tāds cilvēks par vidusmēru nebūs. Bija viena biogrāfiska filma, kur akla un kurlmēma meitene kluva par zinātnieci. Bet viņa bija nākusi no bagātas ģimenes un viņu ģimene algoja asistenti, kas līdz mūža galam arī asistēja - iemācīja kurlmēmo valodu un iespējams arī kaut ko priekšā lasīja vai pārrakstīja, īsti nezinu.

Zaļo zemi skolā lasīju un man toreiz tiešām nepatika. Toties no Straumēniem mums priekšā diktēja diktātus. Tur tiešām bija tā, ka vienā teikumā bija visas iespējamās latv.val. gramatikas formas. Interesanti, ka ir rakstnieki, kuri raksta, piemēram, bez neviena divdabja teiciena, citi - bez savrupinājumiem.Citi vispār tikai vienkāršos paplašinatos teikumos, īpaši - mūsdienās.  Straumēni ir izcila grāmata, jo E.Virza nav skopojies ar visām iespējamām teikuma konstrukcijām, tāpēc kalpo kā unikāls latv.gramatikas mācību materiāls.

__________

Tas nav par izglītibu, bet gribēju padalīties ar savu novērojumu, ka jūs, konkrētāk Tu, Andis, laikam arī Vilis (par jums vairāk biju ievērojusi), esat drosmīgi un pozitīvā nozimē agresīvi. Andis ir mazliet revolucionārs. Drosmīgi tāpēc, ka nebaidaties izteikt savu viedokli (netipisko) un jums labi sanāk stāvēt pretī, un pat atsist mentālu agresiju (un vispār agresiju). Varbūt tas liekas pašsaprotami un nenozīmīgi virtuāla vidē, bet, nē, tas tomēr liecina par raksturu un potenciālu. Vārdsakot, +++ no manis. :)  Dža ir vājāks.VIņš ir un var būt agresīvs pret vājākiem, bet par jums katru atsevišķi ir enerģētiski vājāks. Bet jums izdodas būt stiprākiem par to agresijas spaini, kas ik pa laikam parādās ne tikai no Dža. Reizēm varētu likties, ja cilvēks ir inteliģentāks un humāns, tad tāpēc  varbūt vājāks (pozitīvās agresijas ziņā), bet tas nav par jums,- jums ir arī uguns iekšā, varat arī atsist, aizstāvēties un izdzīvot,  nekļūstot par mežoņiem. Tas tomēr priecē - ļauj cerēt, ka nav ar LV tik pavisam slikti.

"Tas nav par izglītibu, bet gribēju padalīties ar savu novērojumu, ka jūs, konkrētāk Tu, Andis, laikam arī Vilis (par jums vairāk biju ievērojusi), esat drosmīgi un pozitīvā nozimē agresīvi. Andis ir mazliet revolucionārs. Drosmīgi tāpēc, ka nebaidaties izteikt savu viedokli (netipisko) un jums labi sanāk stāvēt pretī, un pat atsist mentālu agresiju (un vispār agresiju). Varbūt tas liekas pašsaprotami un nenozīmīgi virtuāla vidē, bet, nē, tas tomēr liecina par raksturu un potenciālu. Vārdsakot, +++ no manis. :)  Dža ir vājāks.VIņš ir un var būt agresīvs pret vājākiem, bet par jums katru atsevišķi ir enerģētiski vājāks. Bet jums izdodas būt stiprākiem par to agresijas spaini, kas ik pa laikam parādās ne tikai no Dža. Reizēm varētu likties, ja cilvēks ir inteliģentāks un humāns, tad tāpēc  varbūt vājāks (pozitīvās agresijas ziņā), bet tas nav par jums,- jums ir arī uguns iekšā, varat arī atsist, aizstāvēties un izdzīvot,  nekļūstot par mežoņiem. Tas tomēr priecē - ļauj cerēt, ka nav ar LV tik pavisam slikti."

Šis ir LABAIS!!!

Izvilkšu `esencīti` - "nebaidaties izteikt savu viedokli (netipisko) un jums labi sanāk stāvēt pretī, un pat atsist mentālu agresiju (un vispār agresiju)."

Rodas jautājums: kuru (tā globāli (Latvijas mērogā)) interesē šie netipiskie un drosmīgie viedokļi?

Piedodiet - aizmirsu pēdiņas uzlikt.

Bet kopumā - patiess prieks par "zvaigžņu" drosmi un pozitīvo agresiju, inteliģenci un humānismu, spēju aizstāvēties un izdzīvot. Par spēju nekļūt par mežoņiem.

LIELISKI!

rudzupuķe

Nedomāju, ka mums liela problma būtu pati lasīšana. Lasītprasme kā jeb kura prasme ir jāattīsta un pie tā ir jāstrādā. Piekrītu, ir cilvēki, kuriem ir attīstīta dzirdes, kādam redzes atmiņa. Un? Ir risinājums, ja cilvēkam ir problēmas ar redzes atmiņu, lūdzu, vispirms lasi pats sev priekšā un tad uztvere garantēta. Zinu ko saku! Redzi, bērniņam jau var lasīt priekšā, itkā palīdzot tiem, tomēr padomā par otru medāļas pusi. Neviens cilvēks visu mūžu nepaliek bērns, ja tā gadās, tad viņš ir nepieskaitāms, bet tas ir izņēmums. Un tagad padomā, bērns transformējās pusaudzī, tad jaunietī utt.. Un tagad, jautājums ko darīt jaunietim kurš būs pieradis, ka tam visu laiku visu dara viņam priekšā, palīdz un pienāks brīdis kad šī palīdzība vairs nebūs iespējama. Ko varēs darīt šāds jaunietis pēc vidusskolas beigšanas? Arodizglītība, nesanāks, augstākā izglītība, arī garām, tad atliek tikai kāds mazkvalificēts darbs, piemēram sētnieks, darbinieks maximas noliktavās, gaterī, virtuves strādnieks utt.. Kurš šādu mūžu novēlēs savam bērnam? Domāju, neviens garīgi vesels cilvēks to nedarīs. Tāpēc manuprāt svarīgākais ir nevis censties ko atvieglot, bet diemžēl, tīk vai nē, spiest mācīties lasīt, meklēt ceļus kā labāk uztvert. Tas ir tā pat kā pastāv mīts par to, ka, lai spēlētu kādu muzikas instrumentu vajag dzirdi. Nebūt nē. Protams Pauls neiznāks, bet spēlēt muzikas instrumentu var iemācīt jeb kuru, ir vajadzīga tikai vēlēšanās un daudz, daudz treniņu. Cilvēkam bez dzirdes tur vajadzēs ieguldīt daudz vairāk darba, bet rezultāts būs. Un lasīšanā darbojas tas pats princips. Ko var prasīt no cilvēciņa kurš visu ionformāciju cenšas uztvert audiovizuālā formā. Kam lasīt grāmatas, ja var paskatīties datora ekrānā, ja kas interesē aptuvenu ieskatu par problēmu var gūt pagooglējot. Viss ok. Un te sākās patiesā problēma. Zini cik briesmīgi ir sastapt cilvēku ar augstāko izglītību un tu redzi, jā viņš augstskolā ir zubrijies, jā viņš ir iemācījies to ko viņam ir mācījuši, bet viņš neredz lietu kopsakarību, tas ir kā visas puzles daļiņas viņam ir, bet tās ir katra atsevišķi. Puzlē arī katra daļiņa ir svarīga, tomēr pati par sevi tā nav nekas un arī bez vienas daļiņas iegūt kopskatu nevar. Tāpēc ir būtiski mācīt cilvēkam nevis to kas tam šķiet vajadzīgs, bet gan to kas tam būs vajadzīgs, proti redzēt lietu kopsakarību, spēt saņemt un nodot tālāk informāciju. Un, ja mēs sāksim pētīt cik ir tādu kuri nevis nevar, bet negrib, tad redzēsim, ka to kuri patiesi kādu psihisku īpatnību dēļ nespēj ir pavisam maz. Kopš Brežņeva laikiem kad padomijā sākās sacensība par labāko, labāko darba kolektīvu, labāko asinizātoru utt., tai skaitā labāko skolu sākās tas, ka daudzi kuriem mācības tā neveicās, pie kuriem vajadzētu īpaši piestrādāt tiek aizšķūrēti uz specskolām kur notiek strauja šo bērnu degradācija nevis attīstība. Pat skolas beigšana ar izcilību negarantē, ka cilvēks ir izcilnieks. Jā viņam ir ļoti laba, izcila atmiņa, bet nav zināms vai viņš spēj savu zināšanu puzli likt kopā. Te mēs varētu daudz runāt par pedagoģijas niansēm, bet galvenais ir nekrist ne vienā no galejībām, vai nu ar muļķi nav ko darīt, jeb otra, ak nabaga bērniņš, tam ir visādi jāpalīdz un jāizlīdz. Abas galejības vedīs strupceļā. Tāds raugi ir mans redzējums.