Un atkal...

DŽA

16.martam, ir jābūt katra letiņa sirdī. 

19.marts, 19:37 (19.marts, 22:10 - labots)
Kristaps

Izņem komatu. Kauns par šādiem analfabētiem letiņiem. Bet paldies, ka vismaz emoji nepieliki...

22.marts, 11:29
Aivars

UN KĀRTĒJO REIZI ATKAL PAR 16.MARTU…
Laikam neviens cits temats un datums nav tik daudz reižu apmuļļāts manās publikācijās kā 16.marts un ar to saistītie pasākumi. Diezgan droši var teikt, ka laikam pat abu roku pirkstu nepietiktu, lai tās visas saskaitītu. Pirmoreiz šim tematam pieskāros avīzē “Latvietis Latvijā” tālajā 2000.gadā, kad aicināju leģionārus un viņu atbalstītājus uz neredzētu pārdrošību – uzvilkt vecās formas un ordeņus un soļot pūtēju orķestra pavadībā. Nekas supergrandiozs tas gan, vismaz manā uztverē, nebūtu – okupanti 9.maijā tā allaž mēdza soļot Rīgā, Daugavpilī un teju visās pārējās lielākajās pilsētās Latvijā. Tomēr, kā jau saka veca paruna: kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Nemaz nebiju izbrīnījies un neko citu nebiju arī gaidījis no okupantu saziņas līdzekļiem, kam mans aicinājums bija kā “bullim sarkana lupata”; viņu dusmas mani tikai uzjautrināja un izsauca no manas puses nicīgus smieklus. Nepatīkamu pārsteigumu gan sagādāja pašu leģionāru organizāciju vadoņu reakcija, kuri manu ieteikumu uztvēra kā “organizētu provokāciju” un stingri paziņoja, ka nekad un nekādos apstākļos viņi TĀDĀ gājienā nepiedalīšoties. Sevišķi ārdījās pseidonacionālais Latvijas Radio 1 žurnaļuga Atis Skalbergs, kurš savā radiopārraidē uzaicināja toreizējo LNKB vadoni Nikolaju Romanovski, pēdējais savukārt stingri apsolīja provokācijām neļauties un neveikt nekādu nacisma slavināšanu. Ja ticēt Skalbergam, tad līdzīgu nostāju bija ieņēmis arī no Zviedrijas pārbraukušais dzejnieks Andrejs Eglītis un DV ārzemju nodaļas vadonis Varimants Plūdonis.
Es jau toreiz sapratu, uz ko šie cilvēciņi velk – ja nedrīkst soļot formās un ar orķestri, tad drīz nedrīkstēs soļot vispār – jebkādā izskatā! Pēc gada es uzrakstīju tamlīdzīgu feletonu, kurā aicināju turpmāk vairs gājienos neiet, bet pa vienam ātri pieskriet pie Brīvības pieminekļa, nomest puķīti un fiksi laisties lapās, kā tas parasti tika darīts PSRS laikos, ja kāds tomēr bija tik drošs, ka nolēma aiznest puķes “Mildai”. Un tā tas diemžēl arī notika, 2001.gadā gājiena nebija, aizbildinoties ar to, ka piemineklis tiek remontēts. Savukārt, 2002.gadā, kad tika lemts jautājums par Latvijas uzņemšanu NATO, LNKB un tamlīdzīgas organizācijas saņēma “siltus ieteikumus” labi apdomāt, vai vajadzīgs ir leģionāru gājiens, kuru taču pasaule varot nepareizi saprast. Sevišķi aktīvs “padomdevējs” bija organizācijas LATO vadonis, žīds-čekas aģents Grigorijs Krupņikovs. Un nav nekāds brīnums, ka LNKB vadonis Romanovskis un pārējie leģionāru runasvīri rūpīgi ieklausījās šajos padomos un teica – jā, paldies, mēs visu sapratām, gājienu turpmāk vairs nebūs. Visžēlīgi tika atļauts šai dienā pulcēties Lestenē, tas Rietumu un Austrumu draugiem (pagaidām vēl) pārāk netraucējot.
Bija tomēr cilvēki no tagad vairs neeksistējošā “Kluba 415” un fonda “Latvietis”, kas negribēja samierināties ar šādu “varonīgu” rīcību un pieteica savus gājienus šajā datumā. Izrādot cieņu šo cilvēku drosmei un vienlaikus nicinājumu LNKB un DV (peļķes zvirbuļu, kā tos pareizi bija nosaukusi Patriote Liene Apine) konformismam un gļēvumam, arī es piedalījos gājienā. Līdz šim to nebiju darījis gan aizņemtības dēļ, gan arī tāpēc, ka nevēlējos stāties blakus mūsu varturiem –nodevējiem, kuri vēl 1990.gadu beigās paši labprāt piedalījās šajos gājienus, līdz vienu brīdi toreizējais premjers A.Šķēle par neatļautu dalību gājienā formas tērpā lika demisionēt toreizējam NBS komandierim J.Dalbiņam (pēcāk Andrītis Jurīti gan uzņēma sevis izveidotajā “TP”, un viņi kļuva par labākajiem draugiem, vēl vairāk – Jurītis pats aicināja latviešus būt prātīgiem, uz provokācijām neiekrist un nekādos “ekstrēmistu gājienos” turpmāk nepiedalīties). Nebūs lieki atgādināt, ka šajā datumā mūsdienu čeka, kas toreiz saucās Drošības policija, vēl pirms gājiena sākuma aizturēja uz ielas LNF vadītāju Aivaru Gardu, kuram sestdienā (!) esot bijis steidzīgi jāsniedz liecības par grāmatu “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”, kurā esot aizskarts ļoti nozīmīgas un cienījamas valsts amatpersonas, Latvijas Radio šefa Dzintra Kolāta (šis tips, kurš pats pauda tiešām izteiktu, organisku naidu pret A.Gardu un viņa atbalstītājiem, tagad sociālos tīklos sācis Latvju Patriotu tēlot), gods un cieņa – toreiz šāda rīcība skaitījās kriminālpārkāpums. Savukārt, bēdīgi slavenā Juta Strīķe (īstenībā Anna Potapova), kas arī toreiz strādāja DP, uzklupa A.Gardas vietniecei L.Apinei, nezināmu iemeslu dēļ vēloties viņu aizturēt, bet atkāpās, kad saņēma no drosmīgās Lienes fizisku pretdarbību. Vēl notika kasīšanās arī pie cilvēkiem, kas bija ieradušies Aizsargu formas tērpos, drošībnieki apgalvoja, ka tie neesot oficiāli reģistrēti, tāpēc publiskos pasākumos tos nedrīkstot lietot. Kopumā ņemot tomēr gājienu izjaukt neizdevās, tas notika, lai arī ne tik kuplā skaitā, kā līdz šim bija noritējis. Protams, saziņas līdzekļi skandināja, ka Rīgā soļojuši provokatori, bet pareizie latvieši esot pulcējušies Lestenē. Manī šis fakts tikai stiprināja pārliecību, ka rīkot gājienu bija labs un pareizs lēmums.
Nākamajos gados arī gājieni noritēja bez oficiālas leģionāru organizāciju vadoņu līdzdalības. Es par to tikai priecājos, nevēlējos redzēt sev blakus šos vecos gļēvuļus un kretīnus, tādus kā, piemēram, tas pats N.Romanovskis (neoficiāli biju dzirdējis, ka viņš esot arī pamatīgs alkoholiķis). 2004.gadā gan gājienā nevarēja piedalīties A.Garda, jo 12.martā bija guvis smagus miesas bojājumus teroraktā, ko L(PS)R drošības iestādes ja arī pašas neorganizēja, tad vismaz piesedza un izmeklēt principā nevēlējās. Tomēr visādi citādi gājieni 2003., 2004., 2005.gadā noritēja bez īpašiem incidentiem. Un tad pienāca 2006.gads, kad toreizējā premjera A.Kalvīša valdība “valstu attiecību uzlabošanas nolūkā” nolēma juridiski uzdāvināt Krievijai faktiski sen jau tās okupēto un inkorporēto Abrenes apriņķi. Baidoties, ka Putins varētu apvainoties un nepieņemt šo dāvanu no valsts, kurā, kā apgalvo viņa paša kontrolētie saziņas līdzekļi, pa ielām maršējot esesieši, Kalvītis deva komandu – šogad “saknē apcirst” jebkurus leģionāru godināšanas pasākumus Rīgā. Protams, ne jau viņš viens pats to lēma, gala vārds piederēja Nacionālajai Drošības Padomei, kuras vadonis, kā zināms, ir Valsts prezidents, toreiz tā bija gaišā saulīte Vairiņa. Vēl tagad netrūkst plānprātīgu, bet nekaunīgu večuku, kas mēģina iestāstīt, ka prezidente par lēmumu naktī uz 2006.gada 16.martu aplikt dzelzs žogu ap Brīvības pieminekli neko neesot zinājusi (cik gan bija tūkstošu naivu ļautiņu, kas savulaik apgalvoja, ka Staļins neko nezinot par represijām pret nevainīgiem cilvēkiem, ja viņš zinātu, neko tādu nepieļautu). Tā vai citādi, bet togad gājiens (es tajā nevarēju piedalīties, jo strādāju) tiešām tika izjaukts, turklāt, pilnīgi bez kāda iemesla (pareizāk sakot – it kā, lai novērstu nekārtību rašanos) tika atkal aizturēts A.Garda kopā ar visām 4 viņa vietniecēm. Vēlāk tiesa konstatēja, ka ne uz kādām nekārtībām šie cilvēki nevienu nebija aicinājuši, tāpēc aizturēt un sodīt viņus nebija nekāda pamata. Kāpēc sodu tādā gadījumā nesaņēma paši Latvju Patriotu nelikumīgie aizturētāji, uz to vislabāk lai atbild Gardas kungs un citi, kas tika aizturēti. Katrā ziņā skandāls izcēlās pamatīgs, masu saziņas līdzekļos pamatoti tika vilktas paralēles ar 1987.gadu, kad miliči un KGB līdzīgi izrīkojās ar kustības “Helsinki-86” organizēto akciju dalībniekiem… Galu galā varturi tomēr saprata, ka šoreiz ir “pāršāvuši pār strīpu”, un turpmākos gados vairs Brīvības piemineklis pilnībā iežogots netika, lai gan parasti pirms zīmīgā datuma Brīvības pieminekļa laukumā parādījās barjeras, kas tika uzstādītas ‘drošības apsvērumu dēļ’. Tāpat ik pa laikam izskanēja baumas, ka labāk tomēr pie Mātes Latvijas šajā dienā neiet, jo iespējamas visādas provokācijas un pat terora akti. Šķiet, ka tas bija 2007.gads, kad tika palaista pīle, ka pie pieminekļa varot būt noslēpts spridzeklis. Laikam arī paši varturi to uztvēra nopietni, jo tik lielu skaitu policijas suņu vienkopus es redzēju pirmoreiz, šķiet, ka bija savesti visi četrkājainie palīgi, kas vispār bija Iekšlietu struktūru rīcībā. Viss, protams, beidzās laimīgi, suņu klātbūtne varbūt arī atturēja vienu otru antifa, kas bija plānojis stāties ceļā gājienam un kliegt “Fašizm ņe projģet!”.
Vispār gan protestētāju akcijas ar katru gadu kļuva arvien asākas un nekaunīgākas. Tika lietotas sirēnas, vienreiz palaists krievu maršs “Proščaņije slavjanki” (kā vēlāk noskaidrojās, to bija noorganizējis nu jau velnam dvēseli atdevušais Rīgā dzimušais lielkrievu šovinists Mihails Zadornovs, kurš pats par to lielīgi stāstīja savā humora pārraidē); dabiski, ka šīs skaņas pilnīgā nomāca “Vilku” dziedātās dziesmas, kurām nebija nekāda pastiprinājuma, savukārt, par orķestra klātbūtni neviens i nedomāja parūpēties. Svilpieni un kliedzieni ziedu nolikšanas un runu teikšanas laikā pie pieminekļa jau vispār bija pilnīgi ierasta lieta. Patrioti iemācījās tam visam nepievērst uzmanību, savukārt, gļēvuļiem tas bija labs arguments, kāpēc viņi pasākumā nepiedalās, jo negribot tikt no latviešu tautas ienaidniekiem aprieti un apsmieti. Uz jautājumu, kāpēc mums jābaidās būtu no okupantiem, nevis viņiem no mums, un vai vispār mēs savā zemē esam saimnieki, viņi vairījās gan atbildēt.
Atsevišķi vērts ir apskatīt viltusnacionālās partijeles “Visu Latvijai”, kas vēlāk apvienojās ar faktiski jau politiski bankrotējušo “TB/LNNK”, nostāju 16.marta sakarā. Praktiski uzreiz pēc šī veidojuma dibināšanas tā vadoņi izvairījās aicināt tautu pulcēties 16.marta pasākumos Rīgā. Ja viņi paši arī gāja gājienā, tad klusi un nemanāmi, kā privātpersonas, nevis organizācijas pārstāvji. Oficiāli tika aicināts aizstāt gājienu ar karogu aleju pie Brīvības pieminekļa, vai vienu gadu pat Raivītis &Co izdomāja, ka tieši šinī dienā esot jākļūst par kolektīviem donoriem (tā teikt, viņi tur gājienā soļo, bet mēs vārda tiešā nozīmē asinis lejam). Un vispār, viņi pievienojās kopējam korim, ka īstā vieta leģionāru godināšanai esot Lestene. Vēlāk, redzot, ka Patriotu vairums tomēr izvēlas šai dienā gājienā Rīgā piedalīties, viņi mainīja taktiku un paši uzņēmās iniciatīvu 16.marta gājiena pieteikšanā, tai pašā laikā būdami gana gļēvi, lai darītu to savas partijas vārdā, par aizsegu izmantojot “Daugavas Vanagu Latvijā” Limbažu (diez kāpēc tieši šīs pilsētas) nodaļu. Un pārējie tad varēja atviegloti uzelpot, sak, cik labi, ka viņi uzņēmās organizatoru rūpes, mums atliks tikai paņemt puķītes un pievienoties gājienam. Diemžēl netika ņemts vērā sen zināmais sakāmvārds par to, ka tas, kurš maksā, arī pasūta mūziku. Vislatvjatkas, ņemot talkā rīkļu rāvējus no pašu nolīgtās apsardzes firmas “kārtības uzturēšanas nolūkā” sāka stumt laukā no gājiena dalībnieku vidus viņiem netīkamas, politiski nevēlamas personas… Kā viens no pirmajiem tādiem gadījumiem jāmin bēdīgi slavenā Imanta Parādnieka rīkojums policistiem aizturēt (saprotams, ka tas tika fiksi izpildīts) Patriotus Uldi Freimani un Edgaru Dambīti, jo viņi turēja rokās plakātus, kas kaut ko ne pārāk glaimojošu vēstīja par ebrejiem. Tāpat bija vairāki gadījumi, kad tika aizturēti un nelaisti pie Brīvības pieminekļa Ukraiņu Patrioti, kas nesa “ekstrēmistisku” simboliku (organizācijas “Labējais sektors” un citu Sorosam netīkamu Ukraiņu Patriotu apvienību regālijas), reiz kādam ukrainim pat tika atsavināts nepareizais karogs, viņš diemžēl uzskatīja par pārāk ķēpīgu lietu tādēļ ar Latvijas mentiem tiesāties. Arī pret sevi es izjutu nepārprotami vērstu nepatiku, kad 2016. un vēlāk arī 2017.gadā bēdīgi slavenais vislatvelis-deģenerāts, kurš bija uzņēmies godpilno misiju vadīt Saeimas Ārlietu komisiju, Rihards Kols ar savas toreizējās palīdzes Ilzes Bernātes starpniecību ultimatīvi pieprasīja man noņemt no rokas apsēju ar oficiāli reģistrēto biedrības “Latvietis” simboliku – auseklīti kopā ar Ugunskrustu. Faktiski es biju vienīgais šīs biedrības dalībnieks, kas publiskos pasākumos šo apsēju ar simboliku nēsāju. Pēdējo reizi incidents notika tieši šīs organizācijas faktiskā vadītāja Leonarda Inkina acu priekšā. Uz manu vēlāk uzdoto jautājumu, vai viņam mani šinī gadījumā nebija jāaizstāv, Leonards tikai paraustīja plecus un atteica: “Ko es varēju darīt, neesmu taču pasākuma organizators”. Toreiz es vēl nezināju, ka pats Leonards grib ieņemt Saeimā analogu amatu kā Bernāte, tāpēc nesāks jau lekt acīs saviem potenciālajiem darba devējiem. Es izlēmu necīnīties kā Dons Kihots viens pret pārspēku, jo izredžu uzvarēt praktiski nebija nekādu, apsēju noņēmu, bet stingri nolēmu vairs 16.marta pasākumos nepiedalīties, kamēr to organizēšanu uzņemsies vislatveļu banda. Galu gala neliešu un nodevēju vislatviešu pretīgos purnus man gana riebjas skatīties jau televīzijā, kāda vajadzība man ar viņiem vēl tikties uz ielas klātienē? Savus piedzīvojumus 16.martā es katrreiz sīki aprakstīju savā blogā: http://klab.lv/users/aivars_666/, kā arī nosūtīju avīzei “DDD”, kur tie lielākoties arī tika publicēti. Es arī informēju tautiešus, ka un kāpēc turpmāk mani 16.marta gājienos Rīgā vairs sastapt nevarēs, kamēr nekas būtiski nemainīsies to organizēšanas procesā.
Turpmākajos gados teju katrreiz, tuvojoties zīmīgajam datumam, aicināju cilvēkus un organizācijas, ko uzskatīju par patriotiskām (biedrību “Latvietis” es drīzumā pametu, redzot, kā mainījies pēc gaidītā amata saņemšanas Saeimā ir manis jau minētais tās faktiskais vadītājs) pieteikt savu, alternatīvu gājienu Rīgā, 16.martā, bet par atbildi saņēmu apmēram šādu verdiktu: “Ja tev, vecīt, ir kādas problēmas ar Raivi un viņa kompāniju, tad pats arī piesaki, bet mūs viss apmierina, mēs varam soļot arī kopā ar viņiem”. Man nekas neatlika, kā secināt, ka jāgaida, kad vislatveļu banda sāks aiztikt arī pārējos, ka tas tā būs, šaubu nebija ne mazāko. Un, lūk, šogad, 2023.gada 16.martā, tas arī notika – gājiena organizatori aizliedza LNF biedriem un atbalstītājiem demonstrēt plakātus ar prasību pēc dekolonizācijas un, kas pats absurdākais, pasākuma laikā izdalīt oficiāli reģistrētu, legāli iznākošu avīzi “DDD”. Līdz šim visos 16.marta pasākumos avīzes tika dalītas bez jebkādiem traucējumiem, un nevienam neienāca prātā likt tam šķēršļus.
Kāds no visa notiekošā izriet secinājums? Pirmkārt, jāpārtrauc jebkura sadarbība ar kādu no vislatvjatkām, vienalga, vai tā būtu Saeimā vai ārpus tās. Otrkārt, beidzot jāatrodas kaut vai dažiem tiešām Patriotiskiem Latviešiem, kas pieteiks savu, alternatīvu gājienu Limbažu zvirbuļiem, kurā tad varēs dalīt tās avīzes, kuras paši gribēs un demonstrēt tos plakātus, ko uzskatīs par vajadzīgu…utt. Treškārt, jāsūdz tiesā pasākuma organizatorus par to, ka viņi rupji ierobežoja pasākuma dalībnieku elementārās cilvēktiesības, ko viņiem garantē Satversme!
Paliek tikai jautājums – vai ir kāds vai kādi, kas varēs un gribēs to visu darīt ??? Godīgi sakot, esmu pamatīgi vīlies vairākos cilvēkus, ko līdz šim uzskatīju par tiešām Īstiem Patriotiem… Par Leonardu Inkinu jau izteicos, arī partijas “NS-Taisnīgums” vadonis Viktors Birze, pēc tam, kad sāka nodarboties ar spirtoto dzērienu ražošanu, arvien vairāk sāk politiski līdzināties Raivim Dzintaram, viņa partijas valdē prevalē cilvēki, kas noliedz dekolonizācijas nepieciešamību. Pēdējā cerība ir A.Garda un Nacionālā Fronte, ja neko nedarīs arī viņi, tad…
PAR LATVISKU LATVIEŠU LATVIJU BEZ OKUPANTIEM UN KANGARIEM
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

19.03.2023. Aivars Gedroics

22.marts, 14:00
Krokodils Gena

Aivar, uzraksti beidzot grāmatu, lai visur nav jāsapsihojas par sīkumiem...

22.marts, 18:06
Marcis Dzelme

Man un 80% Latvijas tautai 16 marts ir parasta diena!!

23.marts, 7:48
Aivars

Bet tavu viedokli, smerdeli, neviens neprasa !!!

23.marts, 12:35
Jelena Sergejeva

Mārci, man parasta diena ir 9.maijs,ko nu? Tev varbūt 23.februāris ir svētki. 

23.marts, 14:48
Andis Atvars

Ja notiek kāda darbība, tad tai ir mērķis. Kāds mērķis ir 16. marta pasākumam un leģeonāru formai? Leģionāri būtu kas - sistēmas upuri; brīvības cīnītāji;  vēl kas.... ? Izejot no sapratnes, kas ir leģionāri var runāt par pasākuma formātu. Ja tas darīts netiek, tad nav ko vaimanāt, ka paliekiet nesaprasti pasaulē. Ervīns Jākabsons ir izsmeļoši uzrakstījis par Latviešu leģiona vēsturi ar dokumentiem, tādēļ šeit nepārpublicēšu.

www.laikmetazimes.lv/2016/03/14/la...esibas-gaisma/

Būtu tomēr jāsāk, ka latviešu leģins tika formēts nelikumīgi. Brīvprātīgi un cīņa par Latvijas brīvību tikai smadzeņu pūderēšanai. Lai gan, daļai arī jau tad smadzenes sapūderēja un tie iesaistījās brīvprātīgi. Ja latviešu leģions nebūtu šķērsojis Latvijas robežu, tad varētu kaut kādā mērā runāt par brīvības cīņām, bet ne jau aizstāvot Berlīni. Latviešu leģionu mērķos tika pieļautas divas būtiskas kļūdas. Mazas valstis nedrīkst iesaistīties karā ar kādu lielvalsti pret citu lielvalsti, jo tiks savas sabiedrotās izmantota un uzmesta pat tad, ja karā vinnētu (no tās apkampieniem nevarētu atbrīvoties) . Konkrētā gadījumā arī Vācijai bija Latvijā “ neitralizējamo” saraksts, kas gandrīz 1:1 sakrita ar PSRS jau izvesto sarakstiem, kas nozīmē, ka nekādas brīvības latviešiem netiktu dotas arī no Vācijas.

Ir tāds teiciens – kā kuģi nosauc, tā tas peldēs. Konkrētā gadījumā mērķis jau nebija cīņa par Latvijas neatkarību vai brīvību, bet tupi cīņa pret boļševismu / komunismu. Cīnīties PRET ko ir jau nepareizi un ne pie kā laba NEKAD nenoved, tādēļ cīņai ir jābūt PAR. Nav jāizvēlās mazākais ļaunums, bet jāizvēlās ir labums.

Bet atgriežos pie tēmas (gājiena) . Kas neciena vēsturi, tas nākotni neraksta, tādēļ latviešu leģinārus aizmirst nedrīkstētu un taudz vērtīgāk būtu, ja pompozā gājiena vietā tiktu skaidrota leģiona tapšanas vēsture, analizētas tās kļūdas, un tas darīts tiktu ar vērienu, bet ne kā pagarajā komentārā ironiski raksta, - pa vienam ātri pārskrien laukumu un pie Brīvības pieminekļa nomet ziediņu. Patiesi brīviem cilvēkiem netraucē (ir spējīgi runāt arī par Latvijas vēstures kļūdām un pat noziegumiem) ne sarkanie strēlnieki, ne virzas, ne kirhenšteini, ne upīši, ne lāči, jo tā ir Latvijas vēsture un bez viņiem Latvijas nemaz nebūtu un nebūs, ja viņus visus dzēsīs no vēstures. Bet tāds arī ir ir Latvijas ienaidnieku mērķis – dzēst Latvijas vēsturi, lai tā netraucētu migrantiem. Cīņa pret komunismu, PSRS slavināšanu, tā ir smadzeņu skalošana un aitas viegli uz tā uzķeras.

23.marts, 15:29 (23.marts, 16:40 - labots)
Aivars
23.marts, 18:31
Marcis Dzelme

Bet Aivars un tavs viedoklis pretigais smerdelis 90% ir pie dirsas! 

23.marts, 20:23
Andis Atvars

Jā, izlasīju to rakstu. Tas ir jūsu vai tikai vārdu sakritība? Sen nebiju ko tik pretrunīgu lasījis. Starp fašismu, sātanismu, šodienas liberālismu, semītismu (cilvēku nīstoša ideoloģija un nekāda sakara ar tautību) var likt vienādības zīmi, jo visas tās apzīmē sātanisma pēdējo pieturvietu, pēc kā seko pilnīga garīgā iznīcība (pēc tam vairs neseko pārdzimšanas un kļūdu labošanas) . Ar augsti paceltu galvu var iet tikai tāds, kurš nav noziedzies pret cilvēcību, bet ja ir noziedzies, bet tomēr iet ar augsti paceltu galvu, tad tāds jau vairs nav cilvēks, bet dēmons. Šūt šodien nacistiskās Vācijas formas tērpu, man tas šķiet stipri dīvaini... tāda darbošanās jau bērna prātiņā. Par pašu galveno gan nekas nav rakstīts - par tiem, kas leģionāriem piedēvē to, kas viņi nav bijuši un nav vēlējušies būt. Tie, vienkārši, ir nelieši.

23.marts, 22:28
Aivars

Visi raksti, kas rodami te, ir manējie: http://klab.lv/~aivars_666/

Hutina pipeles sūkātājiem baigi nepatīk.. :)))

24.marts, 17:01
DŽA

16.marts, NAV parasta diena! Tajā laikā, pirmoreiz latviešu divīzijas, cīnījās kopā un, sarkanajiem riktīgi pa muti iedeva!

24.marts, 19:04
DŽA

Tālāk 15- tā divīzija atkāpās uz Berlīni, 19- tā uz Kurzemi. 16.marts ir Latvijas varoņu diena! Utes, alles klar???

24.marts, 19:08
Andis Atvars

Manas galvenās pretenzijas ir, ka starp Arāju un leģionāriem liek vienādības zīmi un reizē slavina fašismu. Nu nav tāda sliktā un labā fašisma, bet ir galējais ļaunums, lai kādā izpildījumā to neizpaustu.

24.marts, 20:59
Aivars

Ar savām pretenzijām vari iet ieskrieties !!!

24.marts, 21:15
DŽA

Atvar, nedirs, tagad fašisti ir tavējā krievija. Jā, absolūts ļaunums. 

25.marts, 13:10 (25.marts, 13:12 - labots)
Andis Atvars

"... fašisti ir tavējā krievija. Jā, absolūts ļaunums. " (C)

Jūsu apgalvojums ir bērnišķīgs izlēciens, jo tam nav ideoloģisks pamatojums. Impēriskai ideoloģijai jau pašos pamatos nav nekā kopīga ar fašisma ideoloģiju, bet par cik nevar taču tā būt, ka labais karo ar labo, pingvīno to nesaprastu, tad Krieviju pasludināja par ļauno.

 

25.marts, 14:41
DŽA

Atvar, atkal sētā četrrāpus, pliku pakaļu izslējis, gaidi kādu sētas suni, kurš tevi drāzīs? 

25.marts, 19:49
Marcis Dzelme

Latvija 16 marts ir parasta diena 90% Latvijas tautai un ubjudoks sedi sava faterlade un liec miera Latvijas tautu.

26.marts, 18:52

Tavs ziņojums

 
 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: Šodien, 12:26

Jaunākās diskusijas