Atradu mūsu pašu latviešu portālā "Kas jauns" rakstu "Kā Rietumi baidās dot iespēju Ukrainai uzvarēt", gribu vērst uzmanību, ka vēl nesen šis bija viens no niknāksajiem rusofobu portāliem. Nu jau pat šis portāls nomainījis savu retoriku. Un tā:
Ukrainas bruņoto spēku komandieris Valērijs Zalužnijs rakstā "The Economist" atzīst, ka veiksmīgas Ukrainas pretuzbrukuma gaidas izrādījušās, maigi izsakoties, nepamatoti lielas. Ukraiņi atdūrās pret spēcīgo Krievijas aizsardzību, karš galīgi pārgāja pozicionālā statusā. Ukrainai steidzami nepieciešami jauni risinājumi, jauna stratēģija un jauni bruņojuma veidi, kas varētu palīdzēt izkustināt situāciju no mirušā punkta. Šāds bēdīgs konstatējums gan nav bijis pārsteigums daudziem karadarbības gaitu izsekotājiem. Ukrainas armija ir daudz mācījusies un ievērojamus panākumus guvusi 2022. gadā. Tomēr kopš tā laika viņiem šos panākumus nav izdevies atkārtot. Lielā mērā problēma slēpjas Ukrainas bruņoto spēku hroniskajā nepietiekamajā aprīkojumā ar modernu militāro tehniku, kas rodas no neizlēmības un nevēlēšanās, un bieži vien arī Kijevas Rietumu partneru nevēlēšanās tos dot. Kā jau ne reizi vien ir teikuši un atzinuši paši Rietumu līderi, Vladimira Putina uzbrukums Ukrainai ir tikai lokāls konflikts, ko izraisījis teritoriālais strīds starp kaimiņvalstīm. No vienas puses, tika pieteikts atbalsts Ukrainai tik ilgi, cik nepieciešams, tika ieviestas stingras sankcijas pret Krieviju. No otras puses, uzreiz tika izdarītas būtiskas atrunas: nekādos apstākļos NATO dalībvalstis pašas netiks iesaistītas militārajās operācijās. Šīs bailes no eskalācijas, kuras NATO stratēģi izlēma demonstrēt Maskavai, joprojām diktē viņu politiku. Reti kurš ticēja, ka Ukrainai izdosies kaut cik noturēties. ASV paredzēja Kijevas krišanu 72-96 stundu laikā. Jebkurā gadījumā palika šaubas par adekvātu izvērtējumu par konflikta dalībnieku spēkiem, kas droši vien galu galā ietekmēja to, ka NATO dalībvalstis piešķīra Ukrainai nepieciešamo militāro palīdzību nepietiekamā daudzumā.
Ja runājam nopietni, tad nekādi ieroči paši par sevi nav spējīgi uzvarēt ne tikai karā, bet arī kaujā. Uzvar prasme izmantot uzreiz visus esošos spēkus un līdzekļus vislabākajā veidā. To jūs izlasīsiet jebkurā militārajā mācību grāmatā. Rēķināties ar kaut kādu "Wunderwaffe" ir neprofesionāli, bet piegādāt šādus ieročus stundā pa tējkarotei, nopietni rēķinoties ar to, ka tas ietekmēs stratēģiskā situācijas maiņu frontē, ir ārkārtīgi naivi. Ukrainai var piedāvāt parakstīt būtībā kapitulācijas aktu tādā vai citādā pakāpē, apmaiņā solot "nākamreiz" īpaši nopietni saraukt uzacis un ieviest tādas sankcijas, ka tās noteikti saplēsīs Krievijas ekonomiku driskās. Tiesa, nav īsti skaidrs, kāpēc šādas garantijas šobrīd nevar dot. Varbūt tieši tas dotu pareizo signālu Maskavai? Taču vienīgais, no kā Rietumu stratēģi nebaidās, ir demonstrēt savas bailes no jebkādas iespējamas maz nopietnas kara eskalācijas.
Jebkurš kara iznākums bez atgriešanās pie status quo kaut vai uz 2022. gada 23. februāri Ukrainai nozīmēs sakāvi, kamēr Krievijai ieņemto teritoriju saglabāšana aiz sevis nozīmēs vislielāko uzvaru. Tādējādi jebkura miera līguma parakstīšana nostiprinās Krievijas un personīgi Putina uzvaru karā — uzvaru ne tik daudz pār Ukrainu, cik visiem Rietumiem, kas skaļi solīja visādi palīdzēt Kijevai pretoties agresijai. Tādējādi Putins pārvērtīsies par cilvēku, kas nodarījis apkaunojošu sakāvi ASV un visai NATO. Tas nepaies nepamanīts pasaulē, kur daudzi atklāti rēķinās ar šādu iznākumu. NATO stiprības pārbaude.Atkal saspīlējums Tuvajos Austrumos pārslēdza starptautiskās uzmanības fokusu.
Vairāk nekā ticams, ka tas padziļināsies arī tālāk Ukrainas noslieces uz mieru rezultātā. Redzot amerikāņu kategorisko nevēlēšanos "iekļauties" par savām stratēģiskajām interesēm (pilnā saskaņā ar britu premjera Nevila Čemberlena, 1938. gada Minhenes sazvērestības arhitekta, teikto: "Cik šausmīga, fantastiska un neticama šķiet pati doma, ka mums šeit, pie sevis, jārok tranšejas un jāpielaiko gāzmaskas tikai tāpēc, ka kādā tālā zemē savā starpā sastrīdējušies cilvēki, par kuriem mums nekas nav zināms"). Tomēr ir neiespējami šodien iedomāties, ka Baidens sūta karaspēku, piemēram, uz Igauniju, lai izsistu no turienes ienākušās Krievijas divīzijas, un tādējādi nonāk tiešā militārā konfrontācijā ar kodollielvalsti. NATO ar katru dienu pārvēršas par papīra tīģeri — un to redz visa pasaule. Tādējādi pieaug iespēja, ka drīzumā atradīsies arī vēl gribētāji pārbaudīt NATO izturību.
Rezultāts būs liberālās pasaules kārtības laikmeta noslēgums, kas balstīts uz ANO Statūtiem un vērtībām, kas fiksētas ANO pamatdokumentos, tostarp Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Līdz ar šīs kārtības aiziešanu aizies arī ASV un Eiropas mierīgā dzīve.