"Kā Rietumi baidās dot iespēju Ukrainai uzvarēt" jeb Valērijs Zalužnijs raksta "The Economist"

Atradu mūsu pašu latviešu portālā "Kas jauns" rakstu "Kā Rietumi baidās dot iespēju Ukrainai uzvarēt", gribu vērst uzmanību, ka vēl nesen šis bija viens no niknāksajiem rusofobu portāliem. Nu jau pat šis portāls nomainījis savu retoriku. Un tā:

  Ukrainas bruņoto spēku komandieris Valērijs Zalužnijs rakstā "The Economist" atzīst, ka veiksmīgas Ukrainas pretuzbrukuma gaidas izrādījušās, maigi izsakoties, nepamatoti lielas. Ukraiņi atdūrās pret spēcīgo Krievijas aizsardzību, karš galīgi pārgāja pozicionālā statusā. Ukrainai steidzami nepieciešami jauni risinājumi, jauna stratēģija un jauni bruņojuma veidi, kas varētu palīdzēt izkustināt situāciju no mirušā punkta. Šāds bēdīgs konstatējums gan nav bijis pārsteigums daudziem karadarbības gaitu izsekotājiem. Ukrainas armija ir daudz mācījusies un ievērojamus panākumus guvusi 2022. gadā. Tomēr kopš tā laika viņiem šos panākumus nav izdevies atkārtot. Lielā mērā problēma slēpjas Ukrainas bruņoto spēku hroniskajā nepietiekamajā aprīkojumā ar modernu militāro tehniku, kas rodas no neizlēmības un nevēlēšanās, un bieži vien arī Kijevas Rietumu partneru nevēlēšanās tos dot. Kā jau ne reizi vien ir teikuši un atzinuši paši Rietumu līderi, Vladimira Putina uzbrukums Ukrainai ir tikai lokāls konflikts, ko izraisījis teritoriālais strīds starp kaimiņvalstīm. No vienas puses, tika pieteikts atbalsts Ukrainai tik ilgi, cik nepieciešams, tika ieviestas stingras sankcijas pret Krieviju. No otras puses, uzreiz tika izdarītas būtiskas atrunas: nekādos apstākļos NATO dalībvalstis pašas netiks iesaistītas militārajās operācijās. Šīs bailes no eskalācijas, kuras NATO stratēģi izlēma  demonstrēt Maskavai, joprojām diktē viņu politiku. Reti kurš ticēja, ka Ukrainai izdosies kaut cik noturēties. ASV paredzēja Kijevas krišanu 72-96 stundu laikā.  Jebkurā gadījumā palika šaubas par adekvātu izvērtējumu par konflikta dalībnieku spēkiem, kas droši vien galu galā ietekmēja to, ka NATO dalībvalstis piešķīra Ukrainai nepieciešamo militāro palīdzību nepietiekamā daudzumā.

 Ja runājam nopietni, tad nekādi ieroči paši par sevi nav spējīgi uzvarēt ne tikai karā, bet arī kaujā. Uzvar prasme izmantot uzreiz visus esošos spēkus un līdzekļus vislabākajā veidā. To jūs izlasīsiet jebkurā militārajā mācību grāmatā. Rēķināties ar kaut kādu "Wunderwaffe" ir neprofesionāli, bet piegādāt šādus ieročus stundā pa tējkarotei, nopietni rēķinoties ar to, ka tas ietekmēs stratēģiskā situācijas maiņu frontē, ir ārkārtīgi naivi. Ukrainai var piedāvāt parakstīt būtībā kapitulācijas aktu tādā vai citādā pakāpē, apmaiņā solot "nākamreiz" īpaši nopietni saraukt uzacis un ieviest tādas sankcijas, ka tās noteikti saplēsīs Krievijas ekonomiku driskās. Tiesa, nav īsti skaidrs, kāpēc šādas garantijas šobrīd nevar dot. Varbūt tieši tas dotu pareizo signālu Maskavai? Taču vienīgais, no kā Rietumu stratēģi nebaidās, ir demonstrēt savas bailes no jebkādas iespējamas maz nopietnas kara eskalācijas.

Jebkurš kara iznākums bez atgriešanās pie status quo kaut vai uz 2022. gada 23. februāri Ukrainai nozīmēs sakāvi, kamēr Krievijai ieņemto teritoriju saglabāšana aiz sevis nozīmēs vislielāko uzvaru. Tādējādi jebkura miera līguma parakstīšana nostiprinās Krievijas un personīgi Putina uzvaru karā — uzvaru ne tik daudz pār Ukrainu, cik visiem Rietumiem, kas skaļi solīja visādi palīdzēt Kijevai pretoties agresijai. Tādējādi Putins pārvērtīsies par cilvēku, kas nodarījis apkaunojošu sakāvi ASV un visai NATO. Tas nepaies nepamanīts pasaulē, kur daudzi atklāti rēķinās ar šādu iznākumu. NATO stiprības pārbaude.Atkal saspīlējums Tuvajos Austrumos pārslēdza starptautiskās uzmanības fokusu.

Vairāk nekā ticams, ka tas padziļināsies arī tālāk Ukrainas noslieces uz mieru rezultātā. Redzot amerikāņu kategorisko nevēlēšanos "iekļauties" par savām stratēģiskajām interesēm (pilnā saskaņā ar britu premjera Nevila Čemberlena, 1938. gada Minhenes sazvērestības arhitekta, teikto: "Cik šausmīga, fantastiska un neticama šķiet pati doma, ka mums šeit, pie sevis, jārok tranšejas un jāpielaiko gāzmaskas tikai tāpēc, ka kādā tālā zemē savā starpā sastrīdējušies cilvēki, par kuriem mums nekas nav zināms"). Tomēr ir neiespējami šodien iedomāties, ka Baidens sūta karaspēku, piemēram, uz Igauniju, lai izsistu no turienes ienākušās Krievijas divīzijas, un tādējādi nonāk tiešā militārā konfrontācijā ar kodollielvalsti. NATO ar katru dienu pārvēršas par papīra tīģeri — un to redz visa pasaule. Tādējādi pieaug iespēja, ka drīzumā atradīsies arī vēl gribētāji pārbaudīt NATO izturību.

 Rezultāts būs liberālās pasaules kārtības laikmeta noslēgums, kas balstīts uz ANO Statūtiem un vērtībām, kas fiksētas ANO pamatdokumentos, tostarp Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Līdz ar šīs kārtības aiziešanu aizies arī ASV un Eiropas mierīgā dzīve.

https://www.reddit.com/media?url=https%3A%2F%2Fi.redd.it%2Fterritorial-gains-of-the-ukraine-war-this-year-v0-bis3wvxqqjyb1.jpg%3Fs%3Dba7f9feaaaa604ae57db0e9733229fdd8181108e

Karte, kurā fiksētas Ukrainas teritorijas izmaiņas 10 mēnešu garumā.

Ja par Zalužniju, tad bāli, jo to, ko viņš tagad saka, to viņam vajadzēja saprast pirms kaujas. Nē, man nav militārās izglītības, bet es jau tad, kad tikai runas bija par pretuzbrukumu par to visu rakstīju, ka iepriekšējā gada rudens veiksmīgā taktika nav atkārtojama, bet karot pēc Krievijas diktētiem noteikumiem nozīmē jau zaudēt, jo Krievijai ir varāk resursu tam, tādēļ ir jāmeklē kāds cits variants, kura gan man nebija un pat necentos galvu lauzīt, bet tad ir Zalužnijs, kuram tad tas ir būt vai nebūt jautājums, bet viņam tāpat nav ideju - "Ukrainai steidzami nepieciešami jauni risinājumi, jauna stratēģija un jauni bruņojuma veidi, kas varētu palīdzēt izkustināt situāciju no mirušā punktaloģijas". Ja uzskaitītā nav, tad ir tikai viens pareizs variants - kapitulācijas akta parakstīšana un ievērojot Ze izdoto likumu, ka miera sarunas vest pirms aizliegts - uzreiz apsēžoties ..., nē, labāk stāvot pie bāra letes, tā ērtāk, parakstīt kapitulācijas aktu.

Tā karte parāda to kā ir, lai vai kā dažiem tas nepatiktu. Stāvoklis ir neapskaužams. Tūlīt būs pilnīgi atgriezti no jūras un visam labajam būs gals. Bez jūras var teikt ir viss, tad atliek tikai vienošanās. Pašlaik tiem nav kaimiņu kuriem būtu izeja uz jūru un ar kuriem tie varētu sadarboties, ar visiem paši ir salekušies. Ieroči nav risinājums, tie ir kā granāta mērkaķim. Visu nosaka karavīru zināšanu un spēju līmenis. Ukrainai par ļaunu nospēlēja viņu pašu bezizmēra korupcija. Tas, ka karam sākoties daudzi jauni vīrieši par zināmu atlīdzību varēja pamest Ukrainu, kaut tos visus vajadzēja uzreiz mobilizēt un apmācīt. Tas jau būtu varējis ko glābt. Tagad sūtīt uz kaujas lauku neapmācītus karavīrus cerot tikai uz to patreotismu ir naivi. Ir tāds otrā kara simbols, ukrainis pēc tautības, īsto uzvārdu nezina neviens, bet pazīstams kā Aleksandrs Matrosovs. Viņš ļoti nīda Dža jaunskunga draugus fašistus un gribēja ar tiem cīnīties. Tikai tādēļ, ka viņš bija izgājis tikai dažu nedēļu apmācību kuru šodien ukraiņi pat nesaņem un bija tiko ieradies frontē, muļķīga nāve kad tiko nosvinēta deviņpadsmitā dzimšanas diena. Tikai skumjākais, ka neviens, vismaz Ukrainā nav izdarījis nekādus secinājumus. Var jau teikt ko grib, bet izņemot kapitulāciju, variantu nav. Par to visu vajadzējadomāt vēl tālajā 2014. gadā, kad visu varēja atrisināt mierīgā ceļā bez teritoriāliem zaudējumiem. Krima tas bija cits jautājums, lai vai ko te teiks daži draugi, tomēr Krimas atdošana Ukrainai 1964. gadā bija nelikumīga, jo nebīja nekāda referenduma. Biedri Maskavā izlēma un cilvēki aizgāja gulēt Krievijā, bet pamodās Ukrainā. Viņiem neviens neko neprasija.

Atkal palagi bez satura. 

Ukrainas un Krievijas robeža ir problēma . Problēma ir Rietumu pretstāve pret Krieviju  brīdī ,kad pasaulē vismaz otro vietu ieņem Ķīna . Un pats satraucošākais ,ka savu vietu nostiprināšanā pasaules politiski - ekonomiskajā arhitektūrā gan Krievija ,gan ASV savā pusē vēlas redzēt šo Ķīnu . Šī brīža pasaulē cilvēku resursu milzīgs pārsvars ir nosacīto dienvidu pusē ,jo proporcija ir 1-7 miljardi cilvēku pa sliktu Rietumiem . Un lūk , tikai vakar Londonā palestīniešu atbalsta demonstrācijā vienlaikus iziet ielās 100 tūkstoši ,milzīgu masu demonstrācijas ir visās lielajās ES valstīs un jau runā par plaša militārā konflikta izvēršanos Tuvajos Austrumos . Ja tas notiks ,tad Ukrainas kara fronte tiks uzskatīta par maznozīmīgu  un Kijeva tiks nosēdināta pie teritoriju atdošanas galda .TA karš būs galvenais . nepatīkams notikumu pavērsiens ,bet ar tādu variantu ir jārēķinās . 

Iekams ASV neatzīst, ka tā ir tikai viena no lielvarām pasaule, tā savā pusē nevar dabūt ne Krieviju, ne Ķīnu, ne Irānu. Ķīna tomēr ir Rietumiem sveša civilizācija, tādēļ nav loģiski ar to tusēt pret Krieviju, kas tomēr ir Rietumu civilizācijas daļa - vajadzīga un pozitīva opozīcija, kas spēj Rietumus uzturēt formā, lai tā nekļūtu par tādu "Garozu" no "Zvejnieka dēla".  Opozīcija no ārienes spēj sapurināt, bet par to vienmēr nākas dārgi maksāt.