Ja pašvaldību vēlēšanas būtu, piemēram, decembrī, diez vai atrastos tik pateicīgs datums, lai to piemērotu savai reklāmas kampaņai, bet 9.maijs – diena, lai atgādinātu par 1940. un 1944.gada padomju okupāciju – tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.
Tas bija pirmais impulss, kas izšāvās cauri jutekļiem, kad medijos izskanēja Rīgas domes priekšsēdētāja Jāņa Birka aicinājums nepieļaut 9.maija „svinības” pie tā saucamā „nepareizi nodrāztā zīmuļa” – Pārdaugavas karātavu kalniņa „monumenta”. Tas nāca komplektā ar striktu nostāju pieminekļa uzraksta atjaunošanas sakarā.
„Tas nenotiks!” teica Jānis Birks. „Es jau laikus aicinu sabiedrisko organizāciju „Memoriāls” pat nemēģināt rīkot provokācijas un pretlikumīgi izvietot plāksni uz Uzvaras pieminekļa. Rīgā kā ikvienā pilsētā darbojas likumi, kas vienādi attiecas uz visiem. Pilsētā nav atļauta nelikumīga būvniecība un netiks pieļautas jebkādas citas pretlikumīgas darbības,” viņš turpināja.
Pirms tam publiski izskanēja informācija, ka sabiedriskā organizācija „Memoriāls” 3.maijā gatavojas uzstādīt atjaunotu metālā kaltu uzrakstu pie „zīmuļa”. Uzraksts būt gauži vienkāršs un antifašistiem saprotams, nu, kaut kas saistībā ar „padomju Latvijas atbrīvošanu no fašistiskajiem iebrucējiem”.
Taču jau nākamajā mirklī nodomāju: rauj viņas jods, tās vēlēšanas! Beigu beigās Birks taču pateica pareizi, tas ir tieši tas, ko domā daudzi, un nav pat svarīgi, ka šie teikumi varbūt ir priekšvēlēšanu triks! Protams, ar šo ierosmi – aizliegt teju vai Rīgas vidū līmēt to apkaunojošo uzrakstu – Jānis Birks varēja startēt jau pērn, kad no prokrieviskajiem spēkiem pirmo reizi uzpeldēja ideja atjaunot šo metālkalto „vēsturisko patiesību”.
Bet labāk vēlu nekā nekad: beidzot viens politiķis ir licis saprast, ka tas pasākums, kas 9.maijā notiek pie „zīmuļa”, patiesībā ir cinisks smīniņš par tiem, kuri cietuši no sarkanās armijas nelietībām Otrā pasaules kara laikā. Un ne tikai par tiem vien: visa Latvija ir bijusi padarmijas okupēta, un to nu nav iespējams noliegt.
Šis pasākums – 9.maija šņabja svētki – patlaban šķeļ sabiedrību divās daļās, no kurām tā, kura to uzskata par bezkaunīgu okupācijas slavināšanu, jācer, ir lielāka. Otra daļa ar lēnprātīgu pārliecību gulgo: lai taču tie krieviņi tur iedzer savu čarku, vai tad kāds sliktums no viņiem, ja aizliegs, Maskava sadusmosies utt. Bet varbūt var izveidot kādu trešo grupu, kas savā attieksmē atšķiras no divām iepriekšminētajām?
Es iesaku šādu variantu.
Pažēlosim tos nabaga cilvēkus, kas 9.maijā atnāk uz „zīmuļa” laukumu, pa ceļam par puķēm iztērējot sūri un smagi iekrāto naudiņu. Viņiem nav ne nojausmas, uz kurieni viņi iet. Un viņiem laikam neviens nav pastāstījis, ka šajā t.s. uzvaras laukumā pāris gadus pēc kara atbaidošā veidā tika nogalināti vācu armijas ģenerāļi. Daudzi padomju ļaudis, kas toreiz vēroja šo eksekūciju, domāja tikai par vienu: kaut viņus ātrāk pakārtu, tad ātrāk varētu noraut smalkos zābakus no to mērgļu kājām!
Svinētāji droši vien nezina arī to, ka zem tā dzelzbetona "zīmuļa" neviens kareivis nav apglabāts - pat ne tie ģenerāļi, kurus tur pakāra. Vai nebūtu daudz prātīgāk 9.maija svinībām izvēlēties vietu, kur tiešām apglabāti padomju armijas karavīri? Kritušie vienmēr ir un paliek kritušie, viņus jāgodā un jāatceras, lai arī kādā pusē viņi būtu karojuši. Bet svinētājiem to neviens nav pastāstījis...
9.maija selebrantus vajag pažēlot arī tāpēc, ka viņu svētkus, viņu t.s. uzvaras dienu te neviens nemīl, izņemot viņus pašus. Vai jūs justos labi, ja, piemēram, Līgo svētkus te neviens nemīlētu vai Ziemsvētkus apņirgtu? Žēlošanu tie nabagi ir pelnījuši kaut vai tāpēc, ka ir briesmīgi grūti dzīvot valstī, kuru viņi nepavisam nemīl.
Iedomājieties, ja jūs visu savu mūžu būtu spiesti ienīst valsti, kurā dzīvojat, šīs valsts galveno valodu un tradīcijas. Nu, to taču neviens normāls cilvēks nevar izturēt! Tāpēc jāliek pie mašīnu antenām Sv.Georga melnidzeltenās lentītes, lai visi uzreiz atšķirtu cietējus no pārējiem. Un šie cietēji joprojām karo – cīnās par to, lai viņi šeit būt tie īstie saimnieki.
Pavisam traki ir tas, ka viņiem iestāstīts: jūs esat uzvarējuši karā. Bet neviens vēl nav varējis paskaidrot, kāpēc uzvarētāji dzīvo simtkārt sliktāk nekā uzvarētie. Kamēr uzvarētā Vācija zēla un plauka, tikmēr uzvaras slavas vainagotā Krievija dzīvoja savā padomju bardakā, kas nav beidzies vēl šobaltdien. Varbūt tā vienkārši ir pašaizliedzība, sak, nevajag mums tos kapitālistu labumus, ēdiet paši!
Bet visbriesmīgākais tomēr ir tas, ka šiem karotājiem nav dzimtenes, un viņi pat nenojauš, ko tas nozīmē. Daudzi no viņiem kā nāca, tā atnāca līdz ar visu padomju karaspēku, iekārtojās padzīto latviešu mājās un aizmirsa par „lielo un neuzvaramo” tēviju, ja vispār par to kādreiz bija domājuši...
Nu, vai nav viņi nabadziņi? Vai tad jūs spētu dzīvot tik šausmīgu dzīvi, kuras vadmotīvs vienmēr bijis – ubi bene, ibi patria (kur labi, tur tēvija – latīņu val.)? Diez vai tādas ciešanas jums būtu pa spēkam.
Tāpēc, patiesību sakot, viņi ir otrā pasaules kara īstie zaudētāji, jo, visas šīs briesmas saliekot kopā, nesanāk nekas cits kā viena liela zaude. Tāpēc jau tie nabagi tur tik traki dzer – tajā karātavu kalniņā. Tik izmisīgas skumjas kopā ar prokrieviskajiem politiķiem var izprast tikai šādā „atslēgā”. Man tiešām viņu žēl, no sirds žēl. Tik daudz nelaimīgu, dzimtenes izjūtu pazaudējušu un savas šķietamās izredzētības kļūdaini pārņemtu cilvēku... Ko viņi darīs, ja kāds viņiem pateiks: karš jau sen beidzies, ejiet mājās!
