DnB NORD Latvijas barometrs parāda sabiedrisko domu kā niķīgu bērnu, par kuru lieki jautāt, kāpēc viņš brēkdams prasa konfekti un, vēl trakāk brēkdams, aizmet konfekti. Cilvēkus vecumā starp 18 un 74 gadiem no niķīgajiem bērniem atšķir tikai tas, ka SKDS sociologi viņiem jautājuši nevis par konfektēm, bet par Latvijas valdību.
Mazu un izlutinātu bērnu cienīgu attieksmi pret konfektēm atgādina sabiedrības viedokļu maiņa pret Latvijas valdību pēdējo mēnešu laikā. Nav šajā laikā strādājošā Valda Dombrovska valdība neko mainījusi ne valstī, ne sava darba saturā un stilā un arī ne masu saziņas līdzekļu koptajā attieksmē pret valdību, lai tās darba vērtējumam būtu pamats paaugstināties oktobrī un novembrī, bet sarukt decembrī.
Mazliet labākas domas par sabiedrību rodas tāpēc, ka četru mēnešu laikā fiksētās izmaiņas iekļaujas četru punktu intervālā no 200 punktu skalas. Tas liktu precizēt, ka sabiedrība nebrēc vienu mēnesi tā un otru mēnesi pretēji, bet tikai vairāk vai mazāk negribīgi paņem kārtējo konfekti, jo zina, ka neko citu nedabūs. Septembrī šis negribīgums novērtēts ar -71 punktu, bet decembrī – ar -67 punktiem. Tas ir par 1/200 daļu mazāk nekā -66 novembrī un visu šo laiku nav apliecinājis lielu gribēšanu ne pēc konfektes, ne tagadējās valdības. No otras puses, sociologi uzstāj, ka arī šādas izmaiņas ir būtiskas, jo atspoguļojot visu Latvijas sabiedrības noskaņojumu. Aptaujāto cilvēku esot pietiekami daudz (1004 decembrī), un viņu atlases procedūra labi nodrošinot jebkura pieauguša un Latvijā dzīvojoša cilvēka iespējas iekļūt respondentu skaitā. Lai atbilžu sadalījums mainītos par vienu punktu, ir vienā virzienā jāmainās desmitiem atbilžu no savstarpēji nekādi nesaistītiem cilvēkiem. Lai šādas izmaiņas parādītos atbildēs, tūkstošiem cilvēku no pusotra miljona valsts pieaugušo cilvēku esot jādomā vai jārunā citādi decembrī, nekā viņi domāja vai runāja septembrī, oktobrī un novembrī.
Sociologi nesola neko citu, kā vien uzrādīt tādu atbilžu sadalījumu, kas atbilst tam, ko cilvēki vispār runā, piemēram, par valdību, arī tad, kad nekādās aptaujās nepiedalās. Nenoliedzami, ka vieni un tie paši cilvēki dažādos laikos ir domājuši un runājuši par vienu un to pašu valdību gan šā, gan tā. Sociologi ļoti nevēlas atbildēt uz jautājumu, vai izmaiņas cilvēku kopējā noskaņojumā un runāšanā izpaužas vai izpaudīsies arī darīšanā.
Sabiedriskās domas svārstības kopš pagājušā rudens parāda patiešām šokējošu neatbilstību starp reālo dzīvi un to, ko cilvēki par dzīvi runā un droši vien arī domā, kamēr Latvijā nav iemeslu slēpt tādas domas, kas neattiecas uz konkrētiem, savstarpēji saistītiem cilvēkiem. Dzīve šajā laikā parādīja sevi pati kvantitatīvi mērāmos lielumos, kuri aizgāja pilnīgi pretēji Latvijas barometra rezultātiem. Proti, reģistrēto bezdarbnieku kopskaits šajā laikā pieauga caurmērā par 10 tūkstošiem cilvēku mēnesī. No šo bezdarbnieku skaita šajā laikā pamatā tika izslēgti ne jau tie cilvēki, kuri atrada darbu, bet tie, kuriem pēc darba zaudēšanas jau 2009. gada sākumā beidzās bezdarbnieka pabalsta saņemšanas termiņš un kuriem nav naudas vai intereses, lai izpildītu reģistrētā bezdarbnieka statusa uzturēšanas procedūras. Ko viņi tagad dara? Vai masveidā izbraukuši no valsts, vai tepat Latvijā tik labi noslēpušies, ka SKDS darbinieki viņus praktiski nespēj atrast, vai – gluži otrādi – grozās visiem pa priekšu un īsina laiku sarunās ar sociologiem, kuriem jūsmīgi stāsta par savām jaunajām iespējām neiet uz darbu? Šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar skaitļu rindu, kurā ģimenes materiālā stāvokļa vērtējums kopš septembra ir pieaudzis par 5 punktiem no -38 līdz -33. Ja darbu zaudēja desmit tūkstoši cilvēku, tad dzīve pasliktinājās vēl vairākiem tūkstošiem citu pieaugušu cilvēku viņu ģimenēs, kurām bija jābūt pārstāvētām aptaujā.
SKDS direktors Arnis Kaktiņš aptaujas rezultātus izskaidro tā, ka vērtējuma rezultātu vairāk nosakot atskaites punktu, nevis vērtējamo situāciju izmaiņas. Piemēram, novembrī cilvēkus priecējis siltais laiks un decembrī – masu saziņas līdzekļu kultivētā ļaušanās lai vai kādiem, bet obligāti labu nesošiem brīnumiem. Janvārī cilvēki Latvijā droši vien būs atzinuši, ka labāk drebināties šeit nekā zemestrīces sagrautajās Haiti pilsētās kauties par pēdējo maizes gabalu (augli, dzeramā ūdens bundžu...). Visu vērtējumu atrašanās tālu zem nulles parāda gan Latvijas iedzīvotāju pierašanu pie aizvien jaunām nepatikšanām, gan arī iemaņas atrast dažādus salīdzinājumus, kas padara dzīvi ciešamāku.
