VAKARA ZIŅAS. Bija laiks, kad Velga Vītola diedelēja peles

Guna Blaua 6.maijs, 21:00
 
Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency
Kad Līgatnes dabas taku sākumpunktā sastopam zvērkopi un mīļi par lāču mammu dēvēto Velgu Vītolu, viņa jau paguvusi apciemot un pabarot visus savus mīluļus. Aprīļa sākumā Velga svinēja darba gaitu 40 gadu jubileju. Par savu pirmo dienu Līgatnes dabas takās viņa tagad saka: «Pateicoties dienasgrāmatai, kuru toreiz rakstīju, visu zinu precīzi! Togad 1. aprīlī spīdēja saulīte, redzēju tā pavasara pirmo dzelteno taureni un pirmoreiz dzīvē ieraudzīju sešus staltbriežus.» Pa 40 gadiem viņas mīlestība pret Līgatni nav mainījusies. «Piemēram, kādreiz domāju, ka vajag iemācīties no notiekošā distancēties. Taču, ja četrdesmit gadus neesmu mainījusies, tad jau tagad vairs nemainīšos! Bet cik viegli ir dzīvot, ja vari nemainīties…»

Liktenīgais brauciens

Velga pirmoreiz Līgatnē nokļuvusi 1977. gada pavasarī, vēl mācoties toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, jo abas ar draudzeni bija padzirdējušas, ka šeit ir zirgu noma, un viņām šķitis interesanti to izmēģināt. «Joprojām pati neprotu izskaidrot to klikšķi, taču, nonākot Lejaslīgatnē, jau toreiz sapratu - šī ir vieta, kur gribu dzīvot! Nekas daudz jau tolaik te nebija: mežacūkas Ferdinands un Huanita un seši brieži. Tas nekas, ka te pat nebija, kur dzīvot!» Saklausījusies stāstus par to, ka šeit taps parks un dabas takas, Velga sākusi braukāt pie toreizējā Gaujas nacionālā parka direktora Gunāra Skribas un teikusi, ka ļoti vēlas šeit strādāt.

«Reiz, kad uz šejieni atbraucām kopā ar brāli, «Pauguru» māju tikai sāka celt. Un tad mans brālis teica: piemini manus vārdus, tu šeit dzīvosi! Toreiz nodomāju - nu ko viņš runā… Turklāt man pēc augstskolas bija jāatgriežas «Burtniekos», jo akadēmijā mācījos ar padomju saimniecības nosūtījumu. Tur nostrādāju astoņus mēnešus, tad patvarīgi pametu darbu un atmuku uz Līgatni. Uz to brīdi man piedāvāja gan trīsistabu dzīvokli, gan labu amatu. Taču prātā bija doma tikai par Līgatni.»

Pirmais aprīlis - pirmā darba diena

Tā nu 1981. gada 1. aprīlī Velga sāka strādāt Līgatnē - par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci. «Tolaik «Pauguru» mājā apdzīvojama bija tikai viena istabiņa. Nebija ne tualetes, ne ūdens. Ūdeni vedu ar mašīnu vai zirgu pajūgu un laikam jau, vismaz pašā sākumā, par īpaši gudru mani neuzskatīja,» Velga pasmejas un piebilst: «Šajos četrdesmit Līgatnē nostrādātajos gados esmu sapratusi, ka tagad zinu par dzīvniekiem daudz vairāk nekā 1981. gada 1. aprīlī, taču tajā pašā laikā zinu ļoti maz.»

Zaķi sagrauž telefona kabeli

«Pašos pirmsākumos cilvēki uz šejieni veda savvaļas dzīvniekus, kuri bija atrasti vai nu mazi, vai savainoti, un pašiem nebija kur likt, piemēram, stirnēnus, zaķēnus, lapsēnus, pūčulēnus. Bieži tiešām bija tā, ka kolēģis atnāk no kases mājiņas, kas tikko bija uzcelta, un saka - Velga, tev sūtījums, - un dod man kastīti. Par to, kas kastītē iekšā, protams, nevienam nebija ne jausmas: lielākā kastītē varēja būt stirnas mazulis, mazākā - zaķis. Bija arī putni. Atklāti sakot, tas viss toreiz bija diezgan haotiski, un visi atnestie dzīvnieki izgāja caur «Pauguru» mājas istabām.»

To sakot, Velga piebilst, ka guļbaļķu mājai nekādu lielo skādi atnestie un izauklētie dzīvnieki nav nodarījuši. «Lai gan par šo tēmu, ko dzīvnieki manā mājā sastrādāja, varētu stāstīt anekdotes un izdot grāmatu! Piemēram, āpsis nopēdoja tapetes, bet zaķi reiz sagrauza telefona kabeli. Kad aizbraucu uz Augšlīgatni pie telefonmeistara un stāstīju par savām nedienām, viņš tiešām mani laikam nesaprata...»

Bērniem savs dzīves ceļš

Velgas bērniem - dēlam Dzintaram un meitai Dacei - nācās augt kopā ar dzīvniekiem: bebrēnu, kas ārdās istabā, lācēniem, zaķēniem, stirnēniem un citiem Velgas mīluļiem. «Mani bērni mācījās un ietekmējās no tā, ko redzēja mājās. Tāpēc viņiem ir pietiekami daudz zināšanu, un viņi nekad nedarīs pāri dzīvniekiem!»

Taujāta par abu bērnu izvēlēto dzīves ceļu, Velga stāsta, ka viņas meita ieguvusi maģistra grādu bioloģijā un Anglijas koledžā apguvusi zoodārza menedžmentu. «Ilgus gadus meita man nāca šeit talkā, taču nesen viņas ģimenē pasaulē nāca otra meitiņa, tāpēc Dace ir pagājusi malā no darbiem. Ģimene ir ģimene, un bērni ir bērni.»

Savukārt Velgas dēls aizrāvies ar velobraukšanu un būvē skeitparkus. Mamma ar lepnumu atzīst, ka viņam tas arī labi izdodoties. «Protams, mēs regulāri sazināmies, un dēls 1. aprīlī bija šeit, jo lūdzu, lai viņš uztaisa man bildi ar mašīnu - tādu pašu, kāda tapa pirms četrdesmit gadiem, kad sāku šeit strādāt un nofotografējos pie sava zaporožeca. Viņš mani visādi iztrenkāja, bet jaunā bilde izdevās ļoti precīza un jauka!»

Velgas jaunākajai mazmeitiņai nu ir apritējuši trīs mēneši, bet vecākā mācās 3. klasē. Tiesa, pagaidām par došanos vecmāmiņas pēdās viņa nedomājot.

Pele ledusskapī

Par saviem aprūpējamajiem dabas taku iemītniekiem Velgai Vītolai košu stāstu ir daudz, un viens par otru aizraujošāks. Piemēram, kurš gan varētu iedomāties, ka pūču barošanai domātās baltās pelītes un kombikorms aļņiem tiek gādāts no Vācijas?

Taču pašos pirmsākumos barība dzīvnieku ēdināšanai gādāta tepat - no vietējām laboratorijām, Velgai talkā nākuši arī līgatnieši. «Līgatnē mani nesauc par slavenību, te es esmu savējā. Kad atnācu uz šejieni, barību sarūpēt bija ļoti grūti. Piemēram, ko es varēju dot ēst pūcei vai stārķim? Uzklupu vietējiem, un viņi man palīdzēja! Zvana sieviete un saka: es atņēmu kaķim peli un ieliku ledusskapī. Vai jūs varat ātri atbraukt pakaļ, pirms vīrs pārnācis no darba? Auzas un kartupeļus gādāja darbavieta. Vienu gadu nebija galīgi ko dot ēst, un toreiz ļoti palīdzēja bijušais «Ādažu» priekšsēdētājs Alberts Kauls, atsūtot graudu atbirumus un kartupeļus.»

Žurkas laboratorijā pie morga

Vietējie esot ķēruši vardes un makšķerējuši mazās zivtiņas, kuras noliktas zināmā vietā Gaujas pakrastē. «Ja tā padomā: cik to peļu kaķim var atņemt? Braucu uz zoodārzu bičot žurkas, bet tad man pateica, ka žurciņas taču tiekot izmantotas eksperimentos un ka laboratorija atrodoties netālu no Gaiļezera slimnīcas. Tā nu reiz zvanīju uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu, un, pat nepastāstot, kas es esmu, jautāju: pie jums var nopirkt žurkas?» Velga noskaidrojusi, ka blakus slimnīcas morgam patiešām atrodas laboratorija, un kādu laiku viņa dzīvnieku barošanai domātās žurciņas uz Līgatni vedusi no turienes. «Ir gājis visādi. Paldies Dievam, ka tagad viss sakārtojies,» viņa rezumē.

Atvadoties Velga Vītola aicina ikvienu braukt ciemos uz Līgatni un piebilst: «Ceru, ka ar savām «lāču epopejām», stāstiem par dzīvnieku pasauli un fotogrāfijām «feisbukā» man pasauli ir izdevies padarīt mazliet gaišāku.»

Komentē 3

 
Anonīms
 

Labi, ka toreiz tas lācis viņu nesaplosīja!

7.maijs, 9:09 Atbildēt

Kanya Abigail tava svariga infomacija ir batonu sprausana.

7.maijs, 17:11 Atbildēt

Klausies ko Tev Kenya Abigail stāsta un liec mieru lāčiem.

7.maijs, 17:22 Atbildēt
 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: Šodien, 16:34

Jaunākās diskusijas