VAKARA ZIŅAS. 10 lietu, kas raksturo rakstnieku Miku Zandi

Guna Blaua 11.marts 2021, 5:45
 
F64 Photo Agency
«Dzīvei ir jēga tikai vienā gadījumā – kad tā dod prieku. Esmu par to pilnīgi pārliecināts,» saka rakstnieks Miks Zandis, strauji popularitāti iekarojušā vēsturiskā romāna «Livonijas slazdā» autors. «Cenšos dzīvot tā, lai varētu izbaudīt katru dienu. Novērot, piedalīties, apdomāt un darīt to pēc iespējas visās dzīves jomās. Vēl man patīk pielaikot dažādus tēlus, tostarp – arī mistiskus. Jā, tas prasa zināmu piepūli, taču šie pūliņi sevi attaisno.» Jāpiebilst, ka rakstnieks ir patiešām ļoti noslēpumaina persona – to, kas slēpjas zem šī pseidonīma, neizdevās noskaidrot arī »Vakara Ziņām«. Skaidri zināms ir vien tas, ka autors, pirmā romāna panākumu iedvesmots, strādā pie nākamās grāmatas, kas klajā nāks, iespējams, jau šogad.

Seno lībiešu stāsti

Ar vēsturi aizrāvos pavisam nejauši. Reiz viesojos pie drauga Mērsragā un aizgāju pastaigāties pa pludmali. Pie krasta pietauvojās laiva, kurā sēdēja 80 gadus vecs, pēc skata spēcīgs vīrs (man viņš atgādināja ozola stumbru). Viņš sāka vilkt laivu ārā no ūdens, es gāju palīgā, taču paslīdēju un iekritu ūdenī. Večuks ar vienu roku palīdzēja man piecelties, ar otru bez lielām pūlēm milzīgo laivu izvilka krastā. Sākām runāties un atklājās, ka viņš ir viens no pēdējiem lībiešiem… Vēlāk, klausoties viņa draugu stāstos, spilgti iztēlojos, kā viņa priekštecis - tikpat varens un spēcīgs vīrs 1210. gadā, kas senajiem lībiešiem (līviem) kļuva liktenīgs, risina savas cilts ikdienas problēmas. Tālāk jau bija vienkārši: iztēlē vajadzēja pašam pārcelties uz pirātu ciemu Mergeru (tagadējais Mērsrags) un cietokšņa sienu apjozto Rīgu laikā, kad tur valdīja bīskaps Alberts…

Vēlme pētīt un mācīties

Manuprāt, iztēle ir īsta laika mašīna, kas nerodas tukšā vietā. Reiz, kad ceļoju ar jahtu, pilnīgi nejauši nokļuvu bruņinieku turnīrā, kas norisinājās Visbijā (Gotlandē), un visa pilsēta tad uz nedēļu iegūst īstu viduslaiku noskaņu (tas bija vēl pirms Mērsraga epizodes). Pēc tam jau speciāli apmeklēju viduslaiku turnīru rekonstrukcijas Tērvetē, Siguldā, Cēsīs, atgriezos arī Visbijā. Pielaikoju bruņukreklu, piedalījos vesera mešanā un pat šāvu ar akmens lodi no sena lielgabala. Paralēli studēju vēsturi, netradicionālo medicīnu, filozofiju, budismu, psiholoģiju, mākslu, jūras braukšanu, ekonomiku. Iztaujāju meistarus, kuri, izmantojot senās tehnoloģijas, rada brīnumainas lietas, izbaudīju ēdienus, kas gatavoti pēc senām receptēm, un, protams, izpētīju veselu ķīpu dokumentu. Un laika mašīnas iedarbināšana kļuva reāla…

Jūras veltes

Neapšaubāmi, ēdiens lieliski raksturo cilvēka būtību. Ne velti ir teiciens, ka mēs esam tas, ko ēdam. Sapiparots ēdiens cilvēku uzbudina, pārāk taukains ēdiens padara lēnīgu. Ceļojot cenšos nogaršot vietējos tradicionālos ēdienus, lai cik eksotiski tie liktos, taču priekšroku dodu jūras veltēm: astoņkājiem, krabjiem, sēpijām utt.

Lēna rakstīšana un inkognito

Es rakstu lēni, taču, tiklīdz iedomājos, ka manu rakstīto lasīs arī citi, uzreiz krītu klusajā panikā, sāku tekstu rediģēt un pat pārrakstīt veselas nodaļas. Pie šī romāna strādāju trīs gadus. Patiesībā biju iesācis rakstīt citas grāmatas - tiesa, ne par vēsturiskām tēmām un arī ar citu pseidonīmu. Man šķita interesanti uzzināt, kā publika uzņems svaigu autoru. Uzņēma labi. Tad nolēmu: ja jau reiz liktenis tā ir lēmis, tad lai Miks Zandis paliek inkognito, tostarp arī seriālā, kas taps pēc grāmatas motīviem. Scenārijs jau ir gandrīz gatavs.

Amerikāņu autoru romāni

Literatūru - antīko, viduslaiku, mūsdienu - apguvu, mācoties universitātē. Beidzamajos gados esmu aizrāvies ar amerikāņu autoru darbiem, lasu tos oriģinālvalodā un, protams, tikai pašus labākos. Amerikā ir desmitiem tūkstošu autoru un neiedomājama konkurence, tāpēc nokļūt topos ir ļoti svarīgi. Amerikāņu rakstnieku filozofija ir ļoti pragmatiska - neiedziļināties literārajā pagātnē, bet, izmantojot veiksmīgākos romānus kā atspēriena punktu, rauties uz priekšu. Rezultātā veidojas vienoti un stipri tēli. Labi piemēri ir Maikls Konelijs, Toms Vuds vai Maikls Korīta.

Ceļojumi

Man ir princips: neko nelūgt un ne no kā neatteikties. Protu pielāgoties un, ja vien nebūtu kovida… Man patīk neprognozējamība. Ceļojumi mani uzmundrina, turklāt vienmēr pats izstrādāju maršrutus. Un man patīk rakstīt, atrodoties ceļā - trokšņainās lidostās, lidmašīnās, viesnīcās. Ceļam piemīt uzmundrinoša enerģija, un gribas visur pagūt. Pašreiz ir iesākti divi romāni un vairāki biznesa projekti, taču par tiem nestāstīšu, citādi jūs mani ātri atšifrēsiet.

Mūzika

No mūzikas neko daudz nesaprotu, lai gan manā dzimtā ir bijuši gan ievērojami dziedātāji, gan mūziķi. Ļoti nožēloju, ka vecāki mani nesūtīja mūzikas skolā. Taču reizēm, kad kāds uzaicina, eju uz zvaigžņu koncertiem un klausos viņu sniegumu ar patiesu baudu.

Konkūrs, pūls un kalnu slēpošana

Sportā, šķiet, esmu izmēģinājis visu - no hokeja līdz pat konkūram. Jo kā gan citādi uzzinātu, kas man padodas vislabāk? Reiz pat nejauši iznāca piedalīties starptautiskajās sacensībās - skriešanā ar suni. Tā arī nesapratu, vai suns mani velk uz priekšu vai es viņu… Profesionālajās sacensībās nekad neesmu piedalījies, bet amatieru līmenī man ir tīri labi sasniegumi. Trenējos katru dienu un nekad neslimoju. Intereses šajā jomā visu laiku mainās: beidzamajā laikā labprāt uzspēlēju pūlu un kovida dēļ - visbiežāk pats ar sevi. Bet manas galvenās aizraušanās ir kalnu slēpošana un burāšana.

Interesantu raksturu kolekcionēšana

Man nav nekādu hobiju, ja nu vienīgi interesantu raksturu kolekcionēšana, kurus pēc tam izmantoju savu grāmatu varoņiem. Katrs manas grāmatas varonis ir konkrēts cilvēks, tikai pārcelts citā realitātē. No ballītēm pēdējā laikā izvairos (un to darīju jau pirms kovida). Man patīk nelielas kompānijas, jo lielās kompānijās, manuprāt, cilvēki it kā izšķīst un neko interesantu par viņiem uzzināt nav iespējams. Tas ir tāds «small talk» ne par ko. Tam nav jēgas, tā ir bezjēdzīga laika pavadīšana.

Latvijas skaistākās vietas

Agrāk dzīvoju Rīgas centrā un katru nedēļu brīvdienās devos ārpus pilsētas. Kopā ar ģimeni un draugiem esam apceļojuši, šķiet, visas eksotiskākās Latvijas vietas: dziednieciskās, enerģētiskās, noslēpumainās un neprātīgi skaistās. Pēc tam pārcēlos uz ārpilsētas māju vienā no skaistākajām Latvijas vietām, kur ir jūra, mežs, skaistas kāpas un gleznaina upīte. Tagad to redzu katru dienu, kad dodos garās pastaigās - vai nu ejot kājām, vai kā šoziem - slēpojot.

Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.

 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: 8.maijs, 18:33

Jaunākās diskusijas