Kolāts atklāti stāsta par mēnesi ilgo uzturēšanos slimnīcā

Viņš četras nedēļas pavadīja "Gaiļezerā".

"Pirmkārt, paldies maniem bērniem, kuri veda, nāca, nesa, zvanīja...ne tuvu neesmu īstais vīrs, kurš morāli tiesīgs stāstīt par pareizām ģimenes būšanām. Taču - jā, tā bija ģimenes sajūta, pat vairāk - tāda kā mafijas saikne. Kolātu mafija.

Paldies cilvēkiem, kuri zvanīja un atnāca ciemos, Bija kluss mulsums dzirdot un atnākam ļaudis, par kuriem nu nekādi nevarēju iedomāt, ka viņiem tas būtu nozīmīgi. [...]

Ja dzīvo, jā tieši dzīvo, hospitālī ilgāku laiku, jau kļūsti par daļu no šīs sociālās konstrukcijas, jau zini paradumus, režīmu, tā vai cita cilvēka īpatnības, nodaļas darba ritmu. Sākumā, kamēr guļu kā plekste, vēl nē, taču vēlāk esmu jau tiktāl savējiais, ka mutīga sanitārīte, uzzinot, ka nu jau eju mājās, izsaucas - vai jūs tak mierīgi varētu līdz Ziemassvētkiem...cita piegrūž elkoni - tā nemaz neesot smuki slimniekam teikt. Taču teikts bez liekulības un mazliet iekrāso atmosfēru, kādu izjutu. Un izjutu pavisam savādāk kā biju iztēlojies sākumā.

[...]

Mūsu palātā savākti vīri, par kuriem, tfutfutfu var teikt, ka tie vēl celsies, ies un darīs un - jā, maksās nodokļus. Lai mazliet adrenalīna, kādu nakti uzplečoti kungi palātā ieved...zeku no Centrālcietuma, kurš tūlīt pieprasa tiesības iet pīpot, apsardzes priekšnieks iecērtas, nekāda smēķēšana nebūs..vārds pa vārdam un jau iet vaļā grūstīšanās.. Divi būdīgi apsardzes vīri palaidni ātri noloca. Nu zeks vaid, ka nepamatoti sabukņīts, apsargs raksta ziņojumu. Pēc dienas eksotiskais pacients jau prom.

Citās istabiņās stāvoklis, maigi sakot dažāds, cilvēki kopjami, māsiņas un sanitāri skrien, vaidi, sāpes...un tad, vakarā staigājot pa jau tukšajiem gaiteņiem, atnāk tā sajūta, ko aprakstījis Dzejnieks - "...man vēl ir laiks dots te vārtīties miglā un mēnesī bubināt; un gaidīt, ka nāks kāds ar cukurgraudu un siltu roku man klāt". Man vēl ir laiks dots. Lielajā laika valūtas maiņas punktā vērtība pieaug. Dienām, stundām, minūtēm. Vai varēšu iepirkt, cik vēlos? Un cik tad es vēlos? Katrā ziņā noķeru sajūtu, ka laiks jāaizpilda. Tad nāk tā vērtības sajūta," aizdomājas Dzintris Kolāts.

Viņš velta ļoti sirsnīgus vārdus ārstiem, sanitārēm, māsiņām, "kas ar mani ņēmās, saskrūvējot veselību un iedodot sajūtu, ka...man vēl ir laiks dots."