“Likās, ka zeme atveras!” Sandra Kalniete atceras dramatisko brīdi LTF kongresā

Portāls nra.lv 23.augusts 2021, 11:44
 
Dāvis Ūlands/F64
Atmodas laika politiķe, tagad Eiropas Parlamenta deputāte sveic Juri Rubeni ar Valstiskuma balvu! Viņa atzīstas, ka, klausoties Daiņa Īvāna cildinājumu J. Rubenim, viņai pār muguru skrējušu drebuļi, atceroties dramatisko Latvijas Tautas frontes (LTF) 2. kongresa šķelšanās brīdi, kad daļa delegātu atstāja plenārsēdi. “Likās, ka zeme atveras, jo LTF sķelšanās nedrīkstēja notikt, jo tā nozīmētu zaudējumu gaidāmajās Augstākās Padomes vēlēšanās,” ierakstā ‘Facebook” pauž S. Kalniete.

“Vārdu lūdza Juris Rubenis. Viņš, tāpat kā mēs visi bija uztraucies, jo apzinājās katastrofas lielumu, ja viņam neizdosies atrast pareizos vārdus, lai katrs delegāts apzinātos savas personīgās atbildības pakāpi un aizmirstu savu sīko taisnību. Kad viņš beidza runāt, zālē valdīja pilnīgs klusums,” atceras S. Kalniete.

Šķelšanās nenotika. Lūk, Jura Rubeņa vēsturiskā runa:

«Man tikai gribētos, lai mēs visi šobrīd sajustu to, ka mēs esam vienas dziļas krīzes priekšvakarā. Uz mums šobrīd skatās visa Latvija. Uz mums skatās arī daudzi citi cilvēki ārpus Latvijas, un ar to, ko mēs pašlaik darām, mēs apliecinām šobrīd visai pasaulei, ka mēs brīvai Latvijai neesam gatavi. Ka mēs neesam pelnījuši to, ka mums šī brīvā Latvija tiek dota. Vai patiešām mēs nevaram šai brīdī piedzīvot un saprast, ka mums ir jābūt vienotiem? Ka vienotība ir svarīgāka par visiem procedūras jautājumiem, par visiem mūsu principiem? Lai mēs varētu šai brīdī būt un palikt vienoti un iziet no šejienes vienoti!

Mēs bieži vien arī šajā kongresā - šajā kongresā tiešām gan mazāk nekā pagājušajā kongresā - esam runājuši par vispārcilvēcīgām vērtībām, garīgumu, bet mēs esam spilgti demonstrējuši, ka esam ļoti tālu no visa tā. Ka no šī garīguma, no sirdsapziņas izjūtas un izpratnes mūsos ir pavisam kaut kas niecīgs. Mums nav citas alternatīvas šobrīd, kā vien mēģināt saprast to, ka mums ir nepieciešams būt šai brīdī vienotiem. Uz vieniem principiem. Es zinu, ka tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Es zinu, ka mēs visi šeit esam ļoti dažādi cilvēki. Bet ja mēs būtu tik stipri un varētu pieņemt vienu garīgu kopsaucēju - ka mēs vispirms esam cilvēki ar savu ierobežotu dzīves laiku. Visi vienādi cilvēki iepretim Visaugstākajam un ka mēs atbildēsim par to, ko mēs darām un kā mēs rīkojamies. Un ka šis laiks mums ir īss un ka mums vispirms ir svarīgas mūsu eksitences problēmas gan kā atsevišķiem cilvēkiem, gan arī kā visai tautai. Tad mēs varbūt to varēsim piedzīvot.

Man negribētos šobrīd jums nekādus sprediķus sacīt. Ticiet man! Man negribētos jums te nekādas pamācības sacīt. Bet, ja mēs varētu šajā brīdī saņemties un to izdarīt, kad uz mums skatās šīs daudzās acis, - atkāpties no tiem nepārkāpjamiem principiem, kuri mūs šobrīd sadala tik dažādās daļās, un vienoties. (..)

Un, ja jums kaut ko nozīmē vārds Dievs - es ceru, ka jums tas kaut ko nozīmē, jo jūs visi esat dziedājuši vārdus «Dievs, svētī Latviju!”, - tad es jūs Dieva dēļ gribētu lūgt - mēģiniet to izdarīt!”

Anna Rancāne, izlasot šo S. Kalnietes ierakstu, komentārā pauda: “Kaut mēs tagad to spētu” . Patiesi, kaut spētu.

Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram kanālā.

 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: Šodien, 18:02

Jaunākās diskusijas