"Augusta vakars... Braucu atpakaļ no Cēsīm uz Straupi. Pa ceļam apstājos, lai Elvi nopirktu degvīnu - vodka... neesmu pirkusi nekad. Domāju, kā tikšu galā ar uzdoto lūgumu... Veikala ieejai pretim sēd maza meitenīte ar lielu grozu pie kājām, man šķiet, kādus deviņus gadus veca...
-Nopērciet gurķus!
-Tu man to saki?
-Jā! Tev! Viens gurķis-viens eiro!
-Viens eiro? Vai nav par daudz par vienu gurķi?
-Divi gurķi-arī viens eiro!
-Vai pati izaudzēji gurķus?
-Jā, ar mammu...
-Bet veikalā maksā tikai 60 centi viens kilograms gurķu, kāpēc Tev par vienu eiro var nopirkt tikai vienu gurķi?
-Es nezinu, es vēl nemāku skaitīt!
-Tu nemācies vēl skolā?
-Es iešu šogad skolā pirmajā klasē...
-Kā Tevi sauc?
-Karīna!
Vai dziedāt māki?
-Hmm... jā, māku!
-Es Tev iemācīšu dziesmu, labi!
-Labi!
Sākam dziedāt....nodziedājām dziesmu...
-Labi! Es nopirkšu tavu gurķi par vienu eiro!
Karīna paņem eiro un man pasniedz divus gurķus. Ieeju veikalā, ātri sameklēju vodku, un nopērku zefīru šokolādē... Izeju ārā no veikala, un redzu Karīnu ar gurķu grozu. Cilvēki iet garām, bet neviens gurķus nepērk. Pasniedzu Karīnai zefīra paciņu..
-Tas Tev no manis! Man jābrauc tālāk! Attā!
-Attā!
Pamājam viena otrai, un es aizeju...
Iesēžos mašīnā, sāku braukt, un domāju- kāpēc tā? Kāpēc Latvijas bērniem ir tāda dzīve, ka kādam ir jātirgo gurķis par eiro, bet Kariņš miljardus saņem no Eiropas...tā arī aizbraucu līdz Straupei noraudājusies...vienās asarās..."
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
gilang armada
Šodien, 6:42
