"Mana devītā vasara viesnīcā. Pirmā pagāja taustoties un iepazīstot. Dažas nākamās - iestrādājoties, attīstot piedāvājumus un pakalpojumus, piesaistos klientus un priecājoties par viesiem. Arvien jaunus kolēģus piesaistos darbu apjomam.
Pēc tam bija lieliskas sezonas ar diennaktīm darbā, bet gandarījumu. Bijām izdarījuši visu, lai strādātu. 20tā gada sezonu prognozējām sev vislabāko un plānojām, kā tiksim galā.
Gaidītā sezona nesākās. Viss vienkārši beidzās. Pagājusī vasara… Bija apjukusi un skumja. Kā ieskrējusi sienā un tur atdūrusies. Uz to brīdi es visiem biju tikai parādā.
Rēķini bira no visām pusēm. Vissāpīgākais - parāds darbiniekiem. Man viņu bija 55. Dienās, kad visi aizgāja, bija jāizmaksā nostrādātais apmēram mēnesis un katram arī atvaļinājuma pabalsts.
Tie nebija daži tūkstoši, tie bija tūkstoši virs 50. Šodien es vairs neatceros, kā man tas izdevās, bet katrs savu naudiņu saņēma. Jo sapratu, ka viņiem ir grūti un es izdarīšu visu, lai norēķinātos. Tiklīdz kontā parādījās nauda, sēdējām un domājam, kuram no manējiem tā tajā brīdī visvairāk vajadzīga…
Pārdevām nevajadzīgas lietas, strādāju pati bārā, apzināju parādniekus. Un atdevu parādus savējiem. Par ko visvairāk esmu priecīga.
Kaut kā arī citi parādi nosedzās un šobrīd ir tikai tas, kas valstij. Vissāpīgākais. Jo atgādina par netaisnīgumu. Bet. Arī to kaut kā un kaut kad nosegsim. Jo katru mēnesi jau gadu arī to samazinām.
Šī vasara. Joprojām plosoša. Gribētos daudz darba, daudz viesu. Kas pie mums vairs nav iespējams. Tad gribētos īstu darbu, kur viss strādā, bet kamēr karogs manā Romā pie griestiem, es no tās neaiziešu. Un tā es te iestrēgusi esmu. Bet svētīgi arī tā. Un viss cits būs.
Par atbalstu paldies! Visādu. Emocionālu, izdzertām kafijām, plecu un vārdiem. Bez tā es neiztiktu! Un tiem, kas man joprojām blakus - vislielākais paldies," raksta Linda Mūrniece.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
sdasdsad
Šodien, 0:29
