Marta Grigale: Bērni var piešķirt mammai super spējas

Anete Ošleja 23.novembris 2020, 12:15
 
Emīls Trauliņš
Marta Grigale ir cilvēku cilvēks. Viņai patīk būt sabiedrībā, satikties, apskauties, parunāties. Šis laiks viņai nav viegls, taču nākas pielāgoties. Viņas lielākais atbalsta plecs ir ģimene un draugi, kas palīdz it visā. Pirms pieciem mēnešiem Marta pasaulē laida dēliņu Valtu, 28. oktobrī viņa izdeva albumu “Lietas, kas notiek manā galvā”. Lai arī, atskatoties uz visiem lieliskajiem notikumiem, viņa atzīst, ka tas nav bijis viegls laiks.

Pilnas slodzes jaunās māmiņas pienākumus Marta apvieno ar dziedātājas karjeru. Viņa atzīst, ka vislaimīgāk ir jutusies tad, kad viņai piedzima abi bērni un kāzu dienā. Tomēr mūzika ir viņas sirds lieta un pēc laimīgajiem ģimenes brīžiem nāk mūzikas sasniegumi. Marta jau kopš bērnības ir ļoti mērķtiecīga. “Kaut kāda spītība laikam iekšā ir, gribas sev un gan jau arī citiem pierādīt, ka es kaut ko varu izdarīt,” tā viņa sevi raksturo. Par iedvesmu viņai kalpo spēcīgas sievietes, tādas, kuras nepadodas pie pirmajām grūtībām. Marta rada iespaidu, ka viņa pati tāda ir - spēcīga, neatlaidīga un ļoti mērķtiecīga.

Notikums - Divu mazu bērnu mamma paralēli dēla gaidībām sāk strādāt pie sava mūzikas albuma.
Rīcība - Galvenais ir neapstāties, turpināt cīnīties, darīt to, ko mīli, un to, kas tev patīk. Ir svarīgi nospraust mērķus un censties tos sasniegt.
Arguments - Laime ir jāmeklē sevī un jābūt mazliet egoistiskiem, ir nepieciešams izvērtēt savas prioritātes, atteikties no tā, kas nav būtisks.

Kur tu atrodi laiku, lai paspētu visu izdarīt - audzināt divus mazus bērnus un attīstīt muzikālo karjeru?

Es nepaspēju visu, tās stundas ir tik, cik ir. Man bieži vien nav laika putekļiem mājas kaktos. Nemaz nerunāšu par grāmatām, kuras nav izlasītas un sportu, kas šobrīd ir palicis novārtā. Ir jāizvērtē prioritātes, bet, ja visu plāno un ir palīdzīgas rokas, un pašai ir tā milzīgā degsme, tad man šķiet, ka to var dabūt gatavu. Man ļoti ir palīdzējis gan mans vīrs, gan mana mamma. Tuvinieki, kas, piemēram, pastaigā ar ratiem kamēr es studijā darbojos, vai kā citādi palīdz. Protams, es varētu teikt, ka es esmu baigā super sieviete, bet tā nebūtu, ja man nebūtu to izpalīdzīgo cilvēku blakus.

Cik grūti ir apvienot mammas lomu un muzikālās karjeras attīstību?

Ja godīgi, tad man šķiet, ka man viens palīdz otram. Man šķiet, ka būšana par mammu man ir devusi pārliecību par saviem spēkiem. Man vairs nav tāda sajūta, ka es esmu maza pelīte, kurai ir kaut kur jāpīkst. Es varu piedzemdēt bērnus, es varu audzināt bērnus, tad es varu arī kāpt uz skatuves. Savukārt otrādāk es varu būt foršāka mamma, jo es cīnos par savu laimi. Es netēloju kaut kādu upuri vai kā, ka man tagad ir bērni, ka man ir jāziedojas viņiem. Nē, protams, ka viņiem vajag mani gan emocionāli, gan fiziski, bet es nevaru būt tikai un vienīgi simts procentīgi mamma. Man ir vairākas šķautnes, lai es būtu laimīga un laba viņiem, man ir jāīsteno tas viss. Katram tas ir citādāk, es zinu, ka ir mammas, kurām vajag būt tikai ar bēbīti kādu laiku, tas man šķiet arī pilnīgi okei. Diemžēl vai, par laimi, man šī sajūta nav bijusi ne ar Grētu, ne ar Valtiņu, man ir kaut kā jāturpina arī tā otra puse.

Gatis Orlickis

Var teikt, ka esi mamma ar super spējām, ja vari ar to visu tikt galā?

Jā, man šķiet, ka vispār bērni var piešķirt mammai super spējas. Man tās ir piešķīruši Grēta un Valts. Man prasa, kā tu vari to visu izdarīt ar viņiem? Varbūt tieši bez viņiem es arī nemaz to nebūtu izdarījusi.

Kas tev ir bijis grūtākais šajā laikā?

Tā ir tā slavenā mammu vainas sajūta. Mammas bieži vien sevi vaino, ka viņas nav pietiekami labas mammas, ka viņas nav pietiekami daudz kaut ko izdarījušas, pietiekoši labi izdarījušas. Man šķiet, ak dievs, citām ir grafiks sastādīts, vienā laikā katru dienu vanniņa, visas pastaigas ar ratiem, viss perfekti izplānots, un man tā nav. Es dažreiz domāju, vai es nedaru pāri mazajam, vai Grētai manis pietiek, jo tas jau vien arī ir viņai liels pārbaudījums, ka pasaulē ir nācis mazulītis. Droši vien tā ir vainas sajūta, ka manis nepietiek visiem cilvēkiem, protams, vīram arī. Nevar diennakti pagarināt, spēka arī ir tik, cik ir. Es cenošos, lai viss visur ir pēc iespējas labāk, bet dažreiz es vienkārši esmu nogurusi, tad man šķiet, ka kādam manis nepietiek.

Kur tu smelies enerģiju, lai turpinātu visu iesākto?

Pirmkārt, ir svarīgi atcerēties, ka miegs ir neaizvietojams un dažreiz vienkārši vajag pagulēt. Dažreiz vīrs ļauj man ilgāk no rītiem pagulēt, paņem maziņo un es vēl pasnaužu. Kā arī svaigs gaiss, tas man šķiet ļoti palīdz izvēdināt galvu, tad tā pati mūzika. Strādāt pie savām lietām un klausīties citu mūziku, tas arī man ir ļoti liels iedvesmas avots.

Kā vispār rast motivāciju doties uz priekšu un neapstāties pie pirmajām grūtībām?

Vispirms noteikti ir jāsaprot, kāpēc mēs gribam doties uz priekšu, kā mēs jutīsimies, ja mēs sasniegsim to un to, kur mēs sevi redzam pēc gada, pēc diviem un kas ir tas, kas mums ir vajadzīgs, lai mēs justos laimīgi. Es zinu, ka es esmu laimīga, kad es rakstu mūziku un ja man ir iespēja kādam šo mūziku izpildīt. Līdz ar to man nav vajadzīga nekāda cita motivācija, es zinu, ka tas man patīk. Droši vien ja motivācijas nav, tad ir jāmeklē, kur tad ir tas piepildījums, kas piepilda vai varbūt ir jādara kaut kas cits. Ir ļoti svarīgi sevi iepazīt. Man šķiet, ka es šobrīd tikai esmu tādā sevis izpētes un iepazīšanas procesā, es sāku saprast, kas tas ir. Man ir ļoti svarīgi būt kustībā, man ir svarīgi, lai visu laiku būt kaut kas, uz ko tiekties un lai man ir mērķi. Tie var būt mazāki, lielāki, man ir svarīgi, ka ir kaut kas, uz ko es eju. Es nejūtos labi tad, ja es pilnībā saku tagad, viss jāapstājas, viss tagad vienkārši jābūt, tas man uzdzen trauksmi.

Kas ir grūtāk priekš tevis - būt mammai vai skatuves cilvēkam?

Man dažreiz liekas, ka es spēlēju mammās, spēlēju pieaugušajos, es nezinu vai citiem arī tā ir. Patiesībā arī dziedātājās, es vienkārši kaut kā slīdu cauri tam, un viss notiek. Skatuve noteikti nenāk viegli. Ar skatuvi ir tā, ka tas ir tas, kas man visvairāk patīk, bet tas man sagādā vislielāko uztraukumu. Katru reizi, kad man ir jāizpilda dziesma, vai jāiziet uz skatuves, es sev pārkāpju pāri, saņemos un to daru. Ar bērniem tas nav vieglāk, bet tas kaut kā notiek dabiskāk. Ar bērniem nekad neienāktu prātā doma, ka to varētu vienkārši tā pamest un mainīt. Par dziedāšanu, protams, dažreiz piezogas domas, kam tas vispār viss ir vajadzīgs, kāpēc es to daru, ja man tas nenāk tik viegli, bet tad atkal es satieku gan virtuāli, gan klātienē savu klausītāju, kas pasaka, ka viņam manas dziesmas ir tik daudz nozīmējušas, tad es atkal saprotu, ka, nē, ir jāturpina.

Gatis Orlickis

Kā Tu saglabā laimi un prieka sajūtu šajā trakajā laikā?

Ir jāpieņem lēmums, es gribu būt laimīga, un jārīkojas. Nedrīkst šo laimes sajūtu nostādīt tā, ka tā ir atkarīga no partnera, no bērniem vai no kaut kā cita. Ir jāsaprot, ka tomēr ir jādarbojas pašai ar savu pasauli. Neviens cits tev to laimi neiedos, jā, varbūt var šķist, kad piedzimst bērns, laime atnāk, bet viņa var arī atnākt un izzust. Tāpēc laime ir jāmeklē sevī un jābūt brīžiem mazliet arī egoistiskiem, jo neviens cits tev to laimi neiedos paciņā. Vienkārši ir ar sevi jāstrādā. Jāmeklē viss, kas to laimi sniedz, lai nav tā, ka dzīves beigās ir kaut kas jānožēlo. Par to ir jācīnās, pašai par savu laimi ir jācīnās.

Tev pietiek laiks pašai sev, būt egoistei?

Pēdējā laikā ir bijis tā, ka, protams, es jau jutos gana egoistiska, ka man ir nepieciešama tik daudz palīdzības, lai es varu izdarīt savas mūzikas lietas. Līdz ar to ar laiku sev pēdējos mēnešos neesmu aizrāvusies, bet es plānoju to tuvākajā laikā mainīt. Kaut vai uz stundiņu kaut kur izskriet, pabūt vienai. Tas ir tas, kas man laikam bišķiņ pietrūkst un tā ir, kad ir pavisam maziņš bērniņš, kad tu īsti nevienā brīdi neesi viens, bet man dažreiz to vientulību vajag noķert, tas ir kaut kas, ko es drīz ieviesīšu savā ikdienā.

Kas būs tā pirmā lieta, ko tu darīsi, kad pienāks šāds mirklis?

Es gribētu vienkārši to sajūtu, kad es varu iekāpt mašīnā un aizbraukt, kur es gribu kaut vai viena pati pastaigāt gar jūras krastu vai pasēdēt pie klavierēm, kad neviena nav mājās, tas būtu forši. Jā, es kādu dienu to izdarīšu, kad vīrs ar ratiem ies pastaigā. Viņš jau to dara, bet tādos brīžos, kad kāds paņem Valtiņu, tad jau man viss ir saplānots, vajag kādreiz ieplānot nekā nedarīšanu.

Tad tu vari teikt, ka klusums un miers ir tā lieta, kuru vajadzētu novērtēt?

Protams, jā, un tie bērniņi arī ir tik mīļi visu laiku, bet, kad viņi ir aizmiguši, viņi ir vēl mīļāki. Klusums ir svēta lieta.

Komentē 2

 
Anonīms
 

Izskatās, ka mums dziedātāju ir vairāk nekā klausītāju.

23.novembris 2020, 12:19 Atbildēt

Tu vari vilkt nezin cik jakas mugurā un līst novembra ūdenī, bet būs jārēķinās ne tikai ar to, ka apsaldēsies un nevarēsi padziedāt, bet arī ar olnīcu iekaisumu un turpmāko neauglību!

23.novembris 2020, 15:00 Atbildēt
 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: Šodien, 0:43

Jaunākās diskusijas