Pavaicājiet sešdesmitgadniekiem!

Ilze Zālīte 27.okt
 
f64
Krīzes mēdz būt dažādas. Globālās. Tās, kas ekonomiskās un veļas pāri visai pasulei kā neapturams vilnis. Kad darbu zaudē tūkstošiem cilvēku un šķiet, ka patvēruma nav nekur un nevienam. Privātās krīzes. Tās, kas dzīves apnikums un apātija, kad vairs negribas neko, kad vairs nevari neko un, kad iešana uz konkrēto darbavietu ir apnikusi kā rūgta nāve. Arī tās, kas lokālās. Kādu dienu tu pamosties, bet tavs darba devejs pēkšņi nobankrotējis vai arī atradis spējīgāku aizvietotāju. Lai vai kā... jebkura krīze cilvēku nostāda izmisuma situācijā, kad ierastais dzīves ritms un stabilie ienākumi pazūd un nav zināms kad un vai vispār atgriezīsies.

Man pašai šķiet, ka globālā krīze ir visskaudrākā, jo tad procesi nav ietekmējami. "Atlaišanu vilnis" sprāgst visapkārt kā lādiņi mīnu laukā un izvairīšanās no katastrofas vairāk ir laimes spēle, ne tavas gudrās stratēģijas rezultāts.

Vieni krīzi pārvar stoiski - kā orķestris uz "Titānika". Tātad, nedara neko un gaida atsauci uz karmu. Citi krīt panikā, drudžaini meklē vainīgos un velk no pagultes ķieģeli. Taču par īsteniem "cietajiem riekstiem" šajā jomā var saukt patreizējos sešdesmitgadniekus.

Un tādās reizēs, kad atkal gribas sākt sevi žēlotun teikt, redz, cik mūsdienās viss slikti, es vienmēr atceros par saviem vecākiem un viņu paaudzi...

Viņi ir izkūlušies cauri totālai bezcerībai deviņdesmito gadu sākumā, kad nobankrotēja lielākā daļa Latvijas uzņēmumu un kad fabriku direktori bija spiesti pārkvalificājās par kurpniekiem, lai pabarotu ģimenes. Viņi nenogrima 1995. gadā, kad nobankrotēja "Banka Baltija", līdzi paķerot katras trešās jau tā plukatu stāvoklī esošās Latvijas ģimenes iekrājumus. Viņi zaudēja savus pieticīgos sētnieku darbus 1998. gadā, kad Krievijas rubļa devalvācijas rezultātā sabruka Latvijas komercbanku sektors. Taču pat tad patreizējie "sešdesmitgadnieki" cēlās un gāja tālāk, meklējot visniecīgākās darba iespējas, lai nopelītu iztiku.

Mans tēvs, kurš ir patreizējais sešdesmitgadnieks, visām krīzem cauri gāja ar vienu vienīgu lozungu - izgrozīsimies, ir jāizgrozās! Nav variantu!

Sagrūstot padomju iekārtai, nobankrotēja arī kādreiz par kolhozu miljonāru sauktie Ādaži, paliekot saviem darbiniekiem parādā pusgada algas.

"Nekas. Izgrozīsimies," teica tēvs, un, turpinot pa dienām bez algas strādāt kolhozā, pa naktīm ar savu veco "žigulīti" sāka "bombīt" Rīgas ielās, lai nopelnītu kartupeļiem un saulespuķu eļļai (lai gan... eļļai pietika ne vienmēr. Ir gadījies kartupeļus cept arī ūdenī)

1998. gadā, kad darbu vienlaikus zaudēja gan māte, gan tēvs, lozungs "izgrozīsimies" jau bija pierasts un tādēļ skanēja vairs ne tik dramatiski. Tā vietā, lai bezjēdzīgi meklētu labi apmaksātu darbavietu pēc specialitātes (toreiz tadu faktiski nebija), ģimene mobilizējās esošās situācijas pieņemšanai un alternatīvu izskaitļošanai. Par šādām alternatīvām kļuva mammas nodošanās šūšanas darbiem un tirgošanai (kas viņai organiski riebās un uzdzina pumpas), tēva atsākšana "bombīt" (kas biedēja visu ģimeni, jo "trakajos deviņdesmitajos" bija fiziski bīstama padarīšana), kā arī manas pirmkursnieka stipendijas (7 lati mēnesī) sadalīšanu uz 30 mēneša dienām jebšu 25 santīmi dienā ar ko pietika manis jau pieminētajiem kartupeļiem (kas mani ārkārtīgi apbēdināja, jo biju ieplānojusi savu stipendiju iztērēt izklaidei vai vismaz šmotkām.)

Tātad. Šīs fabulas morāle. Deviņdesmitie, tas, protams, nav nekāds etalons. Nav vairs tie laiki, nav vairs tie cilvēki. Taču dziesma jau nav par krekliem un pat ne par sirdsapziņām. Bet gan par domāšanu, pielāgošanos un fleksibilitāti.

Mūziķis, stjuarte, viesmīlis vai direktors... globālu krīžu apstākļos cilvēka iepriekšējam amatam, izglītībai, darba pieredzei faktiski nav nekādas nozīmes, jo lādiņi sprāgst visapkārt un sarežģītā situācijā ir tūkstošiem tādu pašu kā tu.

Ikvienam ir skaidrs, ka Covid-19 sev līdzi nes ne tikai bailes par savu un ģimenes veselību, bet arī daudzas dziļas, mokošas ekonomiskās problēmas. Aizveras viesnīcas, atceļas koncerti, nenotiek izrādes, bankrotē restorāni.... Un aiz katra bankrotējusa biznesa stāv ģimenes, kuras paliek bez iztikas līdzekļiem. Ko darīt šādos apstākļos- katram jālemj pašam, taču manā saprašanā ir tikai divas iespējas. Viena - kā to šonedēļ dara Anglijā vai Itālijā. Tas ir - meklēt vainīgos, doties piketos pie valdības ēkas un bļaut "atdodiet man manu ierasto bārmeņa/istabenes/stjuartes darbu!!!"

Vai arī pieņemt situāciju, saprast tās pārejošo dabu un meklēt "izgrozīšanās iespējas", dodoties turp, kur tieši šīs krīzes apstākļos nepieciešami papildspēki. Varbūt palidzēt uzkopt un apkopt slimnīcās, varbūt šūšanas cehos šūt sejas maskas, varbūt pārtikas ražošanas uzņēmumos, apmierinot "griķu pircēju" pieprasījumu. Varbūt lauksaimniecībā, kas palikusi bez viestradniekiem. Jo, ikvienā krīzē ir nozares, kas ir zaudētājas un ir nozares, kas ir ieguvējas.

Atceros, kad pavasarī žurnālists Lauris Lizbovskis, reorganizācijas gaitā paliekot bez darba televīzijā, devās mežā stādīt kokus. "Vai vai. Kā tad tā! Tāds cilvēks un zemi rok!" Un?.... Nekas! Raka, strādāja, stādīja, uzturēja ģimeni. Jā, vēlāk Lauris atzina, ka alga neesot bijusi liela, taču stabila un uz to esot varējis paļauties. Kas krīzes apstākļos, šķiet, jau ir daudz! Vai, piemēram, mūziķis, grupas “Blitze” solists Arvīds Berķis, pavasarī krīzes laikā darbu atrada zivju pārstrādes uzņēmuma “Kaija” konservu cehā.

Protams, arī ir otrs variants. Optimistiski meklēt darbu savā nozarē pat, ja zini, ka krīzes apstākļos šī joma diez vai zels un plauks. Tā, piemēram, pasākumu rīkotāja Sindija Vilde publiski atzinusi, ka pēc sevis meklējumiem Portugālē ir atgriezusies Latvijā, kur pagaidām nav izdevies atrast jaunu darbu. Izstaigājusies pa darba intervijām, Sindija šonedēļ sociālajos tīklos nebaidījās izvietot uzsaukumu līdzcilvēkiem ar lūgumu piedāvāt darba iespējas.

Sindija sola palīdzēt ar darbiem, ar idejām, ar ierosinajumiem. "Es izskatīšu visas kandidatūras", saka Sindija, tomēr uzsverot, ka primāri meklē darbu, kas saistīt ar "pasākumu organizēšanu, scenāriju veidošanu, ielūgumu drukāšanu. [...]Varu vadīt pasākumus, varu palīdzēt ar socialajiem tīkliem. Man patīk rakstīt tekstus. Man patīk dullas idejas. Man patīk ar pasākumiem pārsteigt cilvēkus. Es varu dekorēt, es varu radīt. [...] Papīra kaudzes nav mana lieta. Es neesmu rutīnas cilvēks, es nevaretu ražot kaut ko vienādu. Es labprāt padarbotos par viesmīli, vecāko zāles pārzini. Es varu strādāt viesnīcās[...]

Komentē

 
Anonīms
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: Šodien, 22:19

Jaunākās diskusijas