Raksturojot jauno tūkstošgadi, sociologu spriedums ir nepārprotams - pārtikusī Eiropas un tās piedāvātais dzīvesstils ir pārāk gards auglis, lai cilvēki spētu brīvprātīgi no tā atteikties. Teātru, augstskolu, hedonisku ballīšu, jogas nodarbību, hipsterīgu parku, pašizaugsmes kursu, Parīzes kafejnīcu un Bali pludmaļu jūkli tik ļoti negribas nomainīt pret autiņiem un rutinizētu putras vārīšanu no rītiem, ka lēmumu kļūt par vecākiem cilvēki atliek arvien tālākā un tālākā plauktā, līdz bioloģiskais pulkstenis nozvana pēdējo diennakts stundu.
Tieši tāpēc viens no jautājumiem, kas mūsdienu cilvēkos joprojām raisa apmulsumu, ir tas - cik tālu vecākam ir jāupurē pašam savas intereses un vēlmes, pakārtojot dzīvi bērna vajadzībām...?
Mūsdienu cilvēka dzīve jau sen vairs nav iedomājama viena ielas kvartāla, vienas pilsētas un pat ne vienas valsts ietvaros. Starptautisko mācību, starptautiskās karjeras, pašizaugsmes un lielākas peļņas ceļi ir krustām šķērsām savijušies starp dažādiem kontinentiem un dažādām galvaspilsētām. Tādēļ fakts, ka cilvēki/vecāki izlemj/ir spiesti/izmēģina doties dzīvot vai strādāt ārpus dzimtenes, nevienu jau sen kā nepārsteidz. Cits jautājums - ko šādā situācijā iesākt ar bērniem? Pirmā reakcija - kas tas vispār par jautājumu? Emocionāli pareiza ir tikai viena atbilde, proti, protams, ka ņemt līdzi!
Taču. Apdomājot šo jautājumu vēlreiz, racionālais prāts mums nodiktē veselu gūzmu ar argumentiem par labu lēmumam bērnus atstāt ar vecmāmiņu/vīru/māsu (vajadzīgo pasvītrot).
Uzsāktās skolas gaitas, nevēlēšanās mainīt bērnam tik ierasto vidi, pamest vecvecākus un draugus, grūtības iedzīvoties svešā vidē un apgūt citu valodu. Galu galā - vecāku nevaļa, jaunajā mājvietā ar galvu metoties naudas pelnīšanā/ karjeras veidošanā/ sevis meklējumos/ pašizaugsmē/ jaunās attiecībās (vajadzīgo pasvītrot).
Varētu jau teikt- aizbraukšana un atbraukšana pati par sevi nav nekas briesmīgs. Mazums ģimeņu, kurās kāds no vecākiem dzīvo vai strādā ārvalstīs? Taču cilvēks ir tā iekārtots, ka "pārrobežu attiecību" uzturēšana ir ļoti smags pārbaudījums, ko cieņpilni paveic tikai retie. Ja gadu, divus, trīs viens no vecākiem atrodas ārpus ģimenes ikdienas dzīves, tad kontakts ar mājās palicējiem nemanāmi kaut kur pagaist un daudzas kādreiz tik emocionālās saiknes pašas no sevis izirst. Gan saiknes ar partneri, gan, visticamāk, saiknes ar bērnu.
Protams, katra situācija, katra ģimene ir ļoti individuāla. Taču tā tomēr var izrādīties ļoti būtiska atšķirība - vai mājās paliek zīdainis vai pirmklasnieks, kuru uztvere par lietām daudzējādā ziņā joprojām ir naiva. Vai tomēr padsmitnieks, kurš visu notiekošo analizē pats pēc saviem kritērijiem, izdarot ļoti nepārprotamus secinājumus.
Noliekot visas šīs sarežģītās lietas uz svaru kausiem, vecāks atkal ir spiests sev uzdot jautājumu - cik tālu es esmu gatavs atteikties no savām vēlmēm un sapņiem, par labu attiecībām ar bērnu? Un katrā no gadījumiem šī atbilde būs atšķirīga.
Jā. Katram pieaugušam, nobriedušam, cilvēkam ir visdažādākās tiesības un brīvības. Taču tādas tiesības ar laiku parādās arī bērnam. Un tad jau pats bērns var izdarīt izvēli par labu, piemēram, palikšanai kopā ar vienu no vecākiem vai pat pārcelšanos uz citu valsti.
Piemēram, mūziķe Liene Greifāne neslēpj, ka savulaik, dodoties studēt uz Krieviju, viņa savu dēlu bija atstājusi mammai. Taču drīz vien 12 gadus vecais zēns pats pieņēma lēmumu par labu dzīvošanai kopā ar tēvu un patreiz jau vairāk kā gadu viņš atrodas Amerikas Savienotajās valstīs, bet mammu, kura strādā Krievijā, klātienē satiek ļoti reti. Vien dažas reizes gadā. Protams, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā ir dažādi sazvani, iezvani, īsziņas. Bet... kā saka klasiķi "...dziesma jau nav par krekliem..."
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
Stāstnieks
Šodien, 18:36
