"Šodien mums bija Ziemassvētku pastaiga pa Jelgavu un šo to runādami par kara gadiem Jelgavā, par bīstamo kravu pārvadājumiem uz Krieviju, kas bija viņa mūža darbs, jautāju arī,- kas ir tā gudrība, kas ļāvusi viņam nodzīvot ar vecmammu līdz mūža galam, jo tikai nesen, pirms pāris gadiem, viņa vectēva rokās devās uz savām Debesīm. Viņš man teica: "Meit, nu kāda tur liela gudrība...sieviete ir jāmīlē un jātur grožos. Stipri un sirsnīgi. Ja viņu nesatur, viņa izdomā sazin ko. Dulla paliek. Bet ja sieviete jūt to turēšanu, viņa priecīga i pusdienas uztaisīs, i siltumu iedos. Sievieti nedrīkst palaist savā vaļā," pārliecināts ir sirmgalvis.
Inga atminas kā vectēvs sieviņu "turējis grožos". To viņa uzskata par etalonu vēl šobaltdien, nevar iedomāties, ka kāds vīrietis tā negrasītos vai negribētu darīt.
"Īsi pirms Ziemīšiem vectēvs pasauca mani pie sevis ciemos un atdeva man manu vecmammas mantojuma daļu, par kuru vēl šodien man siltas asaras acīs. Tik liela mīlestība katrā rotaslietā, ko viņš dāvinājis viņai, katrā mājas priekšmetā, ko meklējis Maskavas veikalos Padomju gados! "Viņai jau patika visādi spožumi. Viņa man bija tāda žagatiņa. Kad braucu reisos, es jau zinājus visus veikalus, kur tādas smalkas preces varēja dabūt. Bija tur tāds veikals "Leipciga", kur kristāla vāzes un kriplīna kleitas varēja dabūt no Rietumeiropas. Man jau kolēģi no AK6 brīnījās, kā es pareizo izmēru gan kurpēm gan kleitām sievai vienmēr mācēju atvest. Ha, nu kā es nezināšu kāds izmērs ir manai Zentai? Manai Saulcerītei! Es, taču, katru viņas stūrīti un maliņu zināju. Viņa bija ļoti labs cilvēks. Ļoti labs. Mēs nekad nestrīdējāmies tā, ka vairs nav ceļa atpakaļ," skaidro Ingas vectēvs.
Mazmeita jautājusi, ko tad darīt, kad sieviete paliek pavisam dulla, kā viņu "noturēt grožos"? Uz to vectēvs atbildējis, ka sievietei ar mīlestību, bet stingri jāparāda, ko drīkst, bet ko nedrīkst. Ja mīļotā visu laiku lutināta un mīlēta, tad viņa to robežu sapratīs bez vārda runas.
"Citreiz atkal mēs pēc reisa ar vīriem, kamēr papīrus visus nododam, mašīnas noliekam pa vietām.. nu kādas pāris stundas pa virsu aizgāja. Pārnāku mājās, mamma tāda sapūtusies, pusdienas arī nav uztaisītas, sēž un nerunā. Nu es cenšos tā un šitā, nu beigās neko, velku mēteli un eju uz restorānu paēst. Atnāku - mamma raud, kur es esot bijis. Saku: "Es te pirmīt atnācu mājas, skatos, neviena nav, dikti ēst gribējās, gāju meklēt kautko uzkost...." Izrādās, viņai sievas sastāstījušas, ka man tur kādi brunči, kas.. "Fui, es saku, tu klausies vēl, ko tev bābas stāsta. Viņām skauž, ka mums labi."
"Lācīt, lācīt, tu man zelta gabaliņš", tā viņa mani bieži saukāja...... Nu huligāns jau jaunībā es biju ar, tas tiesa, Krievu armijā ar citiem čaļiem "Mēs sitīsim tos utainos" latviski dziedājuši esam, ko tik neesam darījuši, bet sievietei es nekad pāri neesmu darījis. Nekad," atzīst sirmgalvis.
Ingas vectētiņš atklāj, ka armijā bijis šoferis, nesen kā iepazinies ar sieviņu, paķēris viņu, pārmetis viņu un kurpes pār sētu, un devies uz virsnieku balli, lai dejojot sagaidītu rīta gaismu. Beigās tikusi izvēlēta balles karaliene. Rezultātā abi mīlnieki tika uzsaukti uz skatuves. Ingas vectēva sieviņa gandrī paģībusi.
"Viņa rauj mani aiz piedurknes: "Magnu, Magnu!", lai laižamies prom. Domāju, sūdi būs, ieliks mani uz sutku, bet neko, izvēlēja mūs par labāko pāri, prīzi iedeva kaut kādu, neatceros, goda apli ar bija jādejo, visi skatījās. Smuki, tā feini, zolīdi bija! Ejam pret rītu mājā pie vārtiem, kā par spīti, vada komandieris stāv. Jau gatavojos kaut kā izlocīties, bet šis man pienāk klāt, paspiež roku, "Malaģec, redovoj, harašo tanceval!" Mamma jau dikti smuki dejoja. Lambetvoku, Vīnes valsi, Tango, Kvikstepu. Mēs diezgan labi bijām sadejojušies un vienmēr glīti izskatījāmies, tiešām nebija par ko kaunēties. Toreiz jau jaunieši ar balles dejām visi nopietni aizrāvās. Nebija, ka sēž un nezin ko ar sevi sadarīt," skaidro Ingas opītis.
Viņš arīdzan atklāj, ka nopelnīto naudiņu savulaik glabājis skapī. Viņa sieviņa varējusi paņemt tik, cik viņai vajadzējies. Viņiem nekā netrūcis un abi viens par otru nemitīgi domājuši, rūpējušies. Ingas vectēvs atzīst, ka skumst pēc sieviņas un viņas dikti pietrūkst.
Inga atklāj, ka viemēr pēc sarunām ar vectēvu skaidrāk apjauš, kā viņai ir paveicies redzēt un baudīt viņu vienkāršo un sirsnīgo mīlestību.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
Aleksandrs78
Šodien, 16:29
