"Paldies Dievam, esmu dzīva!" - vēzis pazudis no latviešu žurnālistes asinīm

"Jaunais ģenētiskais materiāls joprojām mani uzver kā svešinieku, tomēr pakāpeniski mēģinām mazināt imūnsupresijas zāles ar cerību, ka pēc 3 mēnešiem no tām varēs atteikties pilnībā. Sanāk tāda balansēšana uz virves, jo, ja nepieciešams palielināt imūnsupresiju, tas traucē asinsradei un var radīt vēža recidīva risku, bet intuīcija saka, ka viss būs kārtībā. Oficiāli to, ka esi brīvs no vēža, apstiprina pēc gada," skaidro Arta.

Viņa norāda, ka pakāpeniski aug trombocīti, hemoglobīns pāri 100, leikocīti vispār esot "smuki". Galvu pacēlis citomegalovīruss, kas dzīvo viņā iekšā (tāpat kā 90% populācijas, bet to varot kontrolēt ar tabletēm. Artai mazliet palielinājies iekaisuma marķieris, parādījies klepus, taču viņa gaidīs, ko parādīs uztriepes, bet nav nekā tāda, kā dēļ vajadzētu palikt Viļņā.

Artai joprojām ir liels nogurums, šodien atpakaļceļā viņa bijusi tik nespēcīga, ka nevarējusi pat kaklu pagriezt, bet tas dienas gaitā mainījies. Toties vakar pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņa ielikusi auskarus un uzvilkusi svārkus. Arvien vairāk atgriežas garšas sajūtas - Āzijas virtuve rullējot.

"Kad bija sniegs, vīrs mani un mazo aizveda uz Uzvaras parku. Kamēr šie ar puiku šļūca no kalniņa, es lēnā garā izstaigāju turp un atpakaļ Kokles ielu, ar visām maņām esot šeit un tagad. Pamanīju gan zīlīšu barotavu ar mazajiem putneļiem pie kāda nama loga, gan uzrakstu uz citas mājas sienas par to, ka te mājo mīlestība un labklājība. Ilgi pētīju apsūnojušu koku un priecājos vienkārši elpot svaigo gaisu," atzīst Arta.

Lai gan fiziski esot nogurusi, emocionāli viņa jūtas atpūtusies. Gan atgūšot spēkus, bet paldies Dievam, viņa esot dzīva.