Par nāvi es domāju katru dienu. Prātoju: ja es nomirtu, būtu kolosāli, jo mammai beidzot beigtos mocības ar mani. Ko gan man darīt? Pakārties vai doties uz pansionātu?
2012.gadā Reinis cieta smagā avārijā, pēc kuras 90% ķermeņa tagad ir paralizēti.
Galvenais atbalsts Reinim ikdienā ir viņa 73 gadus vecā mamma, kura viņam palīdz, cik nu var.
"Par nāvi es domāju katru dienu. Prātoju: ja es nomirtu, būtu kolosāli, jo mammai beidzot beigtos mocības ar mani. Ko gan man darīt? Pakārties vai doties uz pansionātu?" spriež Reinis un piebilst, ka uz pansionātu nevēlas doties.
Pie Reiņa ik dienas ierodas vairāki aprūpētāji. Visiem ir jāmaksā un dzejnieks godīgi atzīst, ka nezina, cik ilgi spēs to darīt. Viņa invaliditātes pensija un kopšanas pabalsts kopā ar mammas nopelnīto algu nenosedz summu, kas vajadzīga aprūpei.
Reinis saprot, ka nav valst prioritāte, taču uzdod jautājumu - ja reiz tādus cilvēkus kā viņš valsts sistēmai nevajag, tad kādēļ pēc avārijas vajadzējis viņu glābt?
"Varēja palaist prom un miers! Mans stāvoklis bija tik kritisks, ka to izdarīt nebija problēmu. Bet tagad iznāk - tevi izvelk no avarējušas mašīnas, atdzīvina un atstāj... Tālāk skaties pats - izdzīvosi vai ne," piebilst Reinis.
Jāpiebilst, ka iepriekš jau vēstījām par dzejnieku Runci saistībā ar ziedojumu vākšanu.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
Tazze
Šodien, 7:44
