Kāda bērna mamma: Nejauciet slimību ar izlaidību

Portāls nra.lv 21.apr
 
F64/attēlam ir ilustratīva nozīme
Jolantas bērniņam ir autisms. Facebook viņa parstāsta par neseno "piedzīvojumu" veikalā, aicinot līdzcilvēkus neuzbrukt ar pārmetumiem, tas ir, slimību nejaukt ar izlaidību.

"Saulaina un silta diena. Robīc tāds labiņš un izdomāju ka man baigi gribas tunča pastēti. Piļījam uz lielveikalu. Paņemu savu pastēti, bērniem jogurtus un cērtu uz kasi. Rindas mežonīgas. Bērnu kasē visi ar maziem ''bērniņiem'' (tādiem, ap gadiem 10 un uz augšu).

Velku uz ''ātro'' kasi. Priekšā tantuks un vēl divi kungi. Robis sadzirdēja maisiņa čaboņu un iekrampējās tantuka maisiņā ar zvērīgu ķērienu. Vaļā nelaiž. Tantuks rauj maisiņu, Robis ar zobiem ieķēries.

Saprot, ka maisiņu ņem nost, sāk aurot pa visu veikalu. Cilvēki sāk skatīties un atskatīties. Tantuks sapratis, ka cīņa ir veltīga, makarē savu baltmaizi no kules laukā.

Es atvainojos un taisnojos, ka maisiņa klātbūtnē esmu bezspēcīga. Piedāvāju nopirkt jaunu maisiņu, jo tantuka maisiņā jau parādijušies caurumi. Tantuks atmet ar roku, paķer kukuli un prom ir uz citu kasi.

Kungi laipni pašķir mums ceļu, un palaiž pa priekšu. Es ar acīm meklēju tantuku, jo kauns, ka nevarēju samaksāt par skādi. Bet nekā, tantuks aiztinies sazin kur. Samaksāju par pirkumiem, un ar laimīgu Robi, kurš smaidīgs čabina nofenderēto maisiņu, izgāju no veikala. Tunča pastēti, saucas, nopirku!


Bet stāsta morāle ir tāda, ka autisti pilnīgi savādāk uztver visas skaņas, un mans Robis, jo īpaši, jo neredz, bet dzird perfekti katru skaņu, pat visklusāko. Maisiņu atradīs nekļūdīgi (pēc smaržas, skaņas, un vispār, sazin kā, bet kāroto maisiņu viņš dabūs savās roķelēs). Tas, ko mēs nedzirdam, viņiem skan saasināti.

Bieži vien autists vietās, kur ir daudz cilvēku, satraucas, kliedz. Manu dēlu vienmēr ir nomierinājuši čaukstoši maisiņi (un tādus vienmēr ņemam līdz, katram gadījumam), bet šoreiz Robis sagribēja svešu maisiņu, un es tiešām kļūstu bezspēcīga šo maisiņu čaukstoņas priekšā.


Taču, kā par brīnumu, šoreiz neko citu, izņemot izbrīnītus skatienus, neredzēju. Lai gan ir nācies bēgt no lielveikala, pat nenopērkot vajadzīgo preci. Reiz pat atstāju iepirkuma grozu pie kases, un aizgāju projām, jo patrāpijās ļaudis, kuri par katru cenu, centās mani mācīt un aizrādīt, ka šādi kliedzošs bērns, esot nepatīkams un krietni jāpiestrādā pie bērna audzināšanas (tas nekas, ka puika jau liels, un sēž ratiņkrēslā).

Jā, varbūt. Jo arī mani reizēm tracina kliedzošs bērns, kurš nogāžas veikalā zemē, un brēc, jo mamma nav nopirkusi kāroto. Tikai es nemēdzu jaukt slimību ar izlaidību... Un nekad neuzbrūku ar pārmetumiem, jo man nav ne jausmas, kas notiek.


Arī es pati, vēl pavisam nesen, pat nenojautu, kāpēc mans bērns lielveikalos sāk uzvesties briesmīgi - kliedz, sper, sit. Līdz ārsti man paskaidroja, kas ir autisms, un kā tas izpaužas. Es līdz maksimumam cenšos neiet kopā ar Robi uz veikaliem, bet reizēm tas ir nepieciešams, jo Robi nav kur atstāt. Tad nu notiek šādi ''piedzīvojumi''," raksta Jolanta.

Komentē 1

 
Anonīms
 

"izdomāju, ka man baigi gribas", "piļījam uz lielveikalu", "cērtu uz kasi" - sauļ, ar autistiņu šitā nevar! Nav brīnums, ka viņš iziet no rāmjiem. Apzini iepirkumus, sastādi sarakstus un dodieties uz veikalu pēc iespējas retāk, tādos laikos, kad mazāk tautas. Nekādas haotiskas skraidelēšanas.

21.aprīlis Atbildēt
 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: Šodien, 18:34

Jaunākās diskusijas