"Ticu augstākam spēkam un labām domām!"; Kurta māmiņa nav zaudējusi cerību

tautaruna.lv 31.mai
 
Facebook/ ekrānšāviņš
Ketija Karlsone savulaik kopā ar vīru izveidoja kafijas namiņu "Kurts Coffee", lai nodrošinātu sešgadīgā dēliņa Kurta Olivera, kuram ir īpašas vajadzības, invaliditāte, rehabilitāciju un viņam veidotu nākotnes uzkrājumu. Puisēna mamma vietnē Facebook atklāj, ka joprojām nav zaudējusi cerību, tic, ka Dievs ģimenei palīdzēs.
"Pošamies uz KRIEVIJU... Ir neticami tas, ka laiks skrien tik ātri. Vakar šķiet biju stāvoklī. Es esmu laimīga- man ir trīs burvīgi bērni un Kurtiņš tai skaitā. Brīdī, kad trīs mēnešu vecumā tika diagnosticēta epilepsija un noteikta garīga un fiziska atpalicība, likās, ka tas vien tāds nieks, nu, tas tak nekas- mēs visi neesam vienādi un, ja bēbītis atpaliek par mēnesi attīstībā - nekas! Tas nekas.... ieilga. Kurtam nu ir 7 gadi, bet attīstība tā arī apstājās tajā agrīnajā bēbīšu vecumā. Sākumā šķita tas kā pilnīgs murgs- nebeidzami lietas asaras, sāpes un neizsakāmi spiedīga sajūta pakrūtē. Man bija 23gadi, trīs bērni, no kuriem Kurtiņš - tik īpašs," stāsta Ketija.

Neraugoties uz grūtībām, blakus vienmēr bijusi ģimene - viņas un vīra vecāki, brālis, tante un citi. Tā ir atbasta komanda, kas neļāva "saiet sviestā". Palīdzēja gan fiziski, gan morāli, gan ar auklēšanu.

Ketija norāda, ka tolaik viņai bijis darbs. Viņa kopš studiju laikiem strādā skaistumkopšanā un viņai tas vienmēr ir paticis. "Patīk tās smaidīgās dāmas, kas ik reizi iziet laimīgas no mana kabineta. Viņas? Viņas bija mans pozitīvisma lādiņš, mana iespēja socializēties un turpināt par dzīvi priecāties. Es ikreiz skēju aulēkšiem uz darbu, bet pēc tam - aulēkšiem uz mājām pie bērniņiem. Vai tas ir labi, ka neesmu bijusi ar bērniem visus 100%? Ceru, ka jā. Vai es esmu laba māte? Gribētos tā vienkārši ticēt...bet, lai būtu laba māte man bija vajadzība mainīt vidi, remdēt emocijas. Atceros, kad, stāvot slimnīcā pie pusatvērtajām palātas durvīm, kur gultiņā gulēja Kurts, vīrs teica: ko bērnam dos Tava raudāšana? Tajā brīdī biju dusmīga...bet viņam bija taisnība. Bērniem vajag priecīgu mammu. Un nevis laiku, bet kvalitāti attiecībās," pārliecināta ir Kurta mamma.

Viņa jau no paša sākuma paliatīvās aprūpes psihologam teikusi, ka dēla dēļ ir gatava strādāt vairākos darbos, gulēt naktīs tikai piecas stundas, ar kāju spert durvis, kliegt un krist ceļos. Septiņu gadu laikā ģimene ir izmēģinājusi dažādas zāles, alternatīvas ārstēšanas metodes, diētas, bet tagad laiks doties uz Krieviju pie izslavēta un zinoša epileptologa.

"Runā, ka šis profesors esot viens no labākajiem pasaules epileptologiem, vai tā tas ir? Ceru. Neesam pie viņa vēl bijuši. Bet ja godīgi.... man ir bail. No vienas puses, ja apstiprinās esošo diagnozi un pateiks: jā, mīļie vecāki, Jūs esat labi pastrādājuši, bet diemžēl tas arī viss.... vajadzētu iestāties mieram. Mieram no tās nemitīgās sevis šaustīšanas: vai Tu esi visu izdarījis? Visu, kas ir bijis tavos spēkos??? Beidzot būtu jāpienāk tādam mierīgam posmam, lai izbaudītu katru dienu, kas dota mums pavadīšanai kopā! Šūpoties un ēst sorbertus. No otras puses, kā, lai nesbrūk??? Man ir bail, ka tas būs kā spārnu apgriešana, nolikšana pie zemes, bezcerība! No trešās puses, varbūt tiek nomainīta diagnoze? Un, ja, nu tā ir bijusi adata siena kaudzē? Ja, nu to adatu būtu bijis atrast ātrāk, un Kurtam būtu bijušas citas dzīves kvalitātes iespējas? Ja nu esam ko smagi ielaiduši un nu ir neatgriezeniskas sekas??? Man ir bail....bail no jaunas patiesības," atzīst Kurta māmiņa.

Ketija stāsta, ka nebeidz ticēt brīnumiem un vēlas, lai rastos iespējas. Viņa nedzīvojot utopijā un ilūzijās, saprot, ka Kurta stāvoklis ir smags, diez vai viņš pēkšņi sāks staigāt un runāt, taču puisēna mamma tic augstākam spēkam un labām domām.

Jāatgādina, ka nesen Ketija sociālajos tīklos publicēja smeldzīgu stāstu, kas var likt katram aizdomāties. Arī tobrīd viņa bija cerību pilna, ka nākotnē mirdz spožās krāsās.

Komentē

 
Anonīms
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: Šodien, 3:27

Jaunākās diskusijas