Cilvēki tviterī dalās ar savu "traumatisko pieredzi dziesmu svētkos" deviņdesmitajos

"Man ir ļoti traumatisks stāsts par to, kā es bērnībā, deviņdesmitajos, piedalījos Dziesmu svētkos - kamēr aizgāju uz tualeti, visi citi dziedātāji jau bija aizgājuši uz skatuvi un palikusī skolotāja neļāva man aizskriet līdzi. Stāvēju malā, skatījos, kā citi dzied un raudāju," raksta Elīna.

Deina: Ak. Mani 5.klasē dzsv visu priekšā nolamāja cukura vates pārdevējs, pie kura es stāvēju garā rindā ar savu ilgi krāto naudiņu. Jo es paklupu un nejauši uzgrūdos aparātam. "Tev visu mūžu būtu jāstrādā, lai samaksātu par šo aparātu!"

Paula: Es savukārt 5 gadu vecumā apmaldījos dejas vidū. Raudāju, mani aizveda uz tribīni, no kuras tika komentēts viss pa skaļruņiem, un teica: “Paulas mamma, bērns jūs gaida te!”

Martins: 1989. Man 12 gadi. Visi dancošanas mēģinājumi bija Rumbulas lidlaukā un laikapstākļi bija +30. Pažarnieki visus bērnus šļūtenēja ar aukstu ūdeni un dežūrēja kādas 10 ātrās palīdzības. Es saaukstējos un biju priecīgs, ka nav jāpiedalās.

Poseidons: Man arī traumatisks. Piedalījos. Šausmīgi nepatika, jo visu mēģinājuma nedēļu Mežparkā lija lietus un bija auksts.

Džūde: Biju uz jauniešu dziesmu svētkiem - pa mēģinājumu nedēļu salām un karsām, totāli pazaudēju balsi un noslēguma koncertā spēju tikai plātīt muti.

Maira: Mans puika buja gribējis vienlaikus dzert un uz tualeti. Karsts. Nelaida ne tur, ne tur. Pēc n stundām bija pārtraukums, bet uz podestiem ar kori viņš vairs neatgriezās. Nekad.

Ance: man šķiet, ka absolūti visiem dziesmu svētku dalībniekiem ir vnk trauma no visas tās pieredzes: organizatori vnk pilnā balsī (mikrofonā) ķērc uz 9gadīgiem dejotājiem, stadions ir ka baļļa, kas uzkarst....

Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.