Annu Cīruli ieveda slimnīcā pašā februāra sākumā. Tagad aiz loga ir pavasaris, bet par mājās tikšanu var joprojām sapņot. Anna vēl nevar iztikt nevar bez papildu skābekļa.
“Es biju tas cilvēks, kas principā neticēja, ka ir tāds kovids. Un tā skeptiski skatījos ziņas, domāju, ka nav taisnība. Bet vienu dienu man pacēlās temperatūra. Padzēru paracetamolu. Tad man pazuda oža, garša, smarža, septiņas dienas ārstējos pati,” stāsta Anna.
Visa šī pašārstēšanās beidzās ar bezsamaņu, neatliekamo palīdzību un caurulīti kaklā. Annas plaušas bija skāris abpusējs plaušu karsonis. “Es biju komā. Piecas nedēļas pavadīju intensīvās terapijas nodaļā. Principā mani izglāba no viņpasaules. Es esmu ļoti pateicīga visiem Gaiļezera ārstiem un medmāsām.”
Anna turpina atlabt rehabilitācijas nodaļā. Klepus lēkmes joprojām ir biedējošas. Covid-19 pacientus, kuru slimības gaita bijusi smaga, ārstē ilgi, dažkārt par mēnešiem ilgi. Tas ir ilgāk nekā citu slimību pacientiem. Šajā rehabilitācijas nodaļā ir 25 gultas vietas un tās gandrīz vienmēr ir pilnas.
“Tie ir visi pacienti, kuriem nepieciešama 24 stundu aprūpe, bez asistēšanas viņi nevar, viņi nevar bez skābekļa,” stāsta Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas (RAKUS) Rehabilitācijas klīnikas vadītāja Illa Mihejeva.
Jautājums par skābekļa aparātu nodrošinājumu ārstiem burtiski aizsit ciet elpu. Jo daudzi pacienti no slimnīcas varētu doties mājup ātrāk, ja vien viņi viegli un ātri varētu noīrēt skābekļa koncentratoru. Līdz šim cilvēki par to maksāja īri - ap 50 eiro mēnesī. Tagad, pēc pārslimotā kovida, dubultojies pacientu skaits, kam nepieciešami šie aparāti. To trūkst. Nopirkt var, bet tas ir dārgi - aparāta cena var sasniegt 1000 eiro.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
gilang armada
Šodien, 10:12
