Trešā (vai ceturtā) pasaules kara jēga un tā iespējamais iznākums

Sarunā ar pazīstamo Ukrainas žurnālistu Vitāliju Portņikovu, kas publicēta “Neatkarīgajā” šeit, mulsinoša varēja likties atziņa par Krievijas - Ukrainas kara risinājuma neesamību un konflikta ilgstošu iesaldēšanu gandrīz kā labvēlīgāko iespējamo risinājumu. Bet kā tad Ukrainas uzvara, atgriešanās pie 1991. gada robežām? Vai tad tas nav vēlamais šī kara iznākums?

Neviens ne Latvijā, ne Ukrainā, ne kur citur Portņikovu neuzdrošinātos nodēvēt par proputinisku Kremļa propagandistu. Tajā pašā laikā jebkura Rietumu politiķa līdzīgi izteikumi tiktu interpretēti kā proputiniski un aprobežoti (cilvēks neko nesaprot no tā, kas notiek). Kāpēc vieni un tie paši izteikumi no Portņikova un nosacītā Vācijas sociāldemokrāta mutes tiek uztverti tik atšķirīgi?

Tāpēc, ka pilnībā atšķiras pašreiz Ukrainā notiekošā vērtējums. Vieni to uztver kā jauna pasaules kara prelūdiju vai jau tā pirmo cēlienu, kamēr citi šajā karā (konfliktā) redz vien divu slāvu tautu cīņu par teritoriju. Izejot no šī redzējuma, veidojas arī visi tālākie secinājumi un vērtējumi.

Ja pieņemam, ka pašreizējais karš Ukrainā ir jauna pasaules kara priekšvēstnesis vai jau tā sākuma fāze, tad vispirms vienosimies par kara numerāciju. Ja auksto karu, kuru PSRS zaudēja līdz ar Berlīnes mūra sabrukumu, PSRS izjukšanu un sociālistiskā bloka pazušanu Eiropā, uzskatām par trešo pasaules karu, tad tagad ir sācies ceturtais, kura galvenā jēga ir tāda pati kā Otrajam pasaules karam - revanšs par zaudējumu iepriekšējā karā.

Vēsture jāpārspēlē no jauna

Visa Putina politika, kuru savā dziļākajā būtībā atbalsta arī Krievijas tautas vairākums (to saka arī Portņikovs), ir vērsta uz “vēsturiskās taisnības” atjaunošanu. Proti, vēstures (20. gadsimta lielākās ģeopolitiskās katastrofas - PSRS sabrukuma, Putina interpretācijā) pārspēlēšanu no jauna. Jāatjauno ne tikai PSRS, bet arī PSRS globālā ietekme tādā pašā apmērā, kāda tā bija, līdz “nodevējs” Gorbačovs nāca pie varas 1985. gadā un visu, ko “ģedi” ar asinīm bija izcīnījuši, sagrāva un atdeva “amerikosiem”, “pindosiem” un citiem “anglosaksiem”.

Krievijā šī “patiesība” ir skaidra katram bērnudārzniekam, kuram iestāstīts, ka Krievija izcīna “svētu atbrīvošanas” karu pret amerikāņu kundzību pasaulē jeb, kā to dēvē Putina propaganda - amerikanocentrisko pasauli. Rietumos no šī Krievijas stāsta kratās vaļā un cenšas par to pat ironizēt: lūk, Putins savu nespēju uzvarēt Ukrainu cenšas attaisnot ar runām par karošanu pret visiem kolektīvajiem Rietumiem.

Taču, ja pieņemam, ka Krieviju patiešām neinteresē gabaliņš Ukrainas zemes, bet mērķis ir daudz vērienīgāks - atjaunot bijušo (kaut iedomāto) varenību, tad kļūst saprotams Portņikova pesimisms. Ja jau Putinu un viņa domubiedrus neinteresē Donbass vai sauszemes koridors uz Krimu, bet mērķi ir Napoleona cienīgi, tad skaidrs, ka nekādas ilgtermiņa vienošanās ar Kremli nav iespējamas pat teorētiski. Tikai un vienīgi karš līdz galīgai uzvarai. Kurš kuru. Kādas ir pušu iespējas?

Rietumu pārākums nav apšaubāms. Teorētiski, bet praktiski?

Teorētiski viss ir vienos vārtos. Rietumu ekonomiskā jauda ir aptuveni 15 reizes lielāka nekā Krievijai. Par tehnoloģisko pārākumu pat nerunājot. Bet ir viens bet. Krievijas ekonomika pamazām tiek pilnībā pārlikta uz kara sliedēm. Agrākās cerības, ka, ekonomiskajai situācijai pasliktinoties, Krievijas sabiedrība sāks izrādīt neapmierinātību, nav attaisnojušās. Ja arī kāds gribētu protestēt, tad Krievijas cietumos brīvu vietu nekad nav trūcis un netrūks. Tāpat kā naudas “siloviku” algām. Staļins jau 1945. gada 24. maijā Kremļa banketā par godu uzvarai pār hitlerisko Vāciju uzsauca tostu par “neizmērojamo krievu tautas pacietību”. Arī tagad krievu tautas pacietība būs bezgalīga. Cik tai kraus, tik tā nesīs. Par to nevajadzētu būt ne mazākajām šaubām.

Līdz ar to varam prognozēt Krievijas armijas arvien labāku un spēcīgāku militāro nodrošinājumu. Tikmēr Ukrainas armijas militārā apgāde saskaras ar grūtībām. Līdz šim Ukrainas galvenā ieroču un cita veida palīdzības piegādātāja bija ASV. ASV Kongresa Pārstāvju palātā jaunas ASV palīdzības paketes piešķiršana Ukrainai 61 miljarda ASV dolāru apmērā jau kopš pērnā gada oktobra tiek trampistu bloķēta.

Eiropā par Ukrainas galveno atbalstītāju kļuvusi Vācija, kura gan vienlaikus ārkārtīgi baidās no Krievijas apvainojumiem, ka to varētu uzskatīt par iesaistījušos šajā karā. Tāpēc Vācijas kanclers Olafs Šolcs par varītēm turas pretī rosinājumiem sūtīt Ukrainai spārnotās raķetes “Taurus”.

Rietumi kopumā cenšas demonstratīvi distancēties no šī kara, it kā apliecinot - jā, mēs Ukrainai dozēti palīdzēsim, bet paši ne un ne.

Rietumi acīmredzot joprojām cer, ka “Putins jau tikai gabaliņu Ukrainas grib, neko vairāk”. Tāpēc zināmos apstākļos ar viņu varētu sarunāt. Šo pozīciju kā naivu, nereālistisku “vēlmju domāšanu” raksturo gan Portņikovs, gan cits krievu impēriskās domāšanas labs zinātājs Aleksandrs Ņevzorovs. Viņi nenogurstoši atkārto, ka Rietumiem jābeidz sevi mānīt un jāatzīst realitāte: Putina kara mašīnai nav atpakaļgaitas kloķa. Tikai uz priekšu. Ja kaut kas sāks buksēt, tad vēl jau ir Putina brīnumnūjiņa, ar ko piespiest Rietumus pie sienas - kodolšantāža, kura, diemžēl jāatzīst, pat negaidīti labi darbojas.

Šo Putina redzējumu uz pasauli acīmredzot kādā brīdī ir sapratis Francijas prezidents Emanuels Makrons. Ilgu laiku viņam par Putinu bija nez kādas ilūzijas, bet nu viņam, šķiet, nākusi apskaidrība (iespējams, pateicoties izlūkdienesta informācijai). Tagad viņš kaut retorikas līmenī sācis vilkt jau citu dziesmu. Makrons pirmais no Rietumu līderiem šā gada 26. februārī Parīzes drošības konferencē atzina, ka nākotnē NATO karavīri varētu spert kāju uz Ukrainas zemes. Pagaidām gan vēl nav runas par dalību kaujas operācijās, bet gan tikai mājieni par NATO militāristu klātbūtni padomdevēju vai palīgu statusā, bet galvenais, ka tabu ir pārkāpts.

Vai demokrātija kapitulēs autoritārisma priekšā?

Pēc pagājušā gada nesekmīgā Ukrainas armijas uzbrukuma un kaut nelieliem, bet tomēr zināmiem Krievijas panākumiem rudens/ziemas ofensīvas laikā Rietumu medijos izplatījās runas par “nogurumu” no kara. Precīzāk gan būtu teikt - apnikumu no kara. Cerības uz drīzām kara beigām izplēnēja. Arvien skaidrāk iezīmējās Portņikova scenārijs - ilgstošs karš bez saredzama risinājuma. Lai šo scenāriju no galvas aiztrenktu, parādījās ideja par visu pušu sēdināšanu pie sarunu galda. Šo ideju vistiešāk izteica pāvests Francisks, par ko gan tika skaļi apsaukts. Taču, tā kā šī doma tāpat ir daudzu rietumnieku galvās, to ir vērts izvērtēt.

Protams, ka ar Putinu var sarunāt bez visām pēdiņām vai ironijas, taču tikai vienā gadījumā. Pilnībā ar Putina noteikumiem. Šos noteikumus Krievija skaidri deklarēja 2021. gada 15. decembra Ārlietu ministrijas ultimātā - aizvācieties ar visām mantiņām līdz 1997. gada NATO robežām. Proti, atdodiet mums Austrumeiropu. Tā ir mūsu ietekmes sfēra. Tas gan nenozīmē Rumānijas vai Čehijas un Slovākijas aneksiju. Tas nozīmē, ka šajās valstīs visām valdībām jāturpina tāds pats kurss, kādu jau tagad ietur Ungārijas Orbāns vai Slovākijas Fico. Visi lēmumi, īpaši kas skar starptautiskās attiecības, jāsaskaņo ar Maskavu.

Vai Rietumi ir gatavi iet uz šādu vienošanos (kapitulāciju)? Šķiet, ka Donalds Tramps šādam “darījumam” būtu gatavs. Neiesim taču kaut kādas Narvas dēļ riskēt ar globālo kodolkaru. Taču runa jau nav tikai par kādu teritoriālu vai ietekmes sfēru pārdali. Galvenais, ka Rietumi, kas iemieso tā dēvēto brīvo pasauli, kapitulētu autoritārās pasaules priekšā. Ja Rietumi tam piekristu, tad sanāktu, ka izslavētā demokrātija vēsturiskajā sacensībā zaudējusi autoritārismam. Tātad pēdējais ir spēcīgāks, “progresīvāks” (ja jau vēsturiski uzvar).

Rietumi to it kā saprot. Tāpēc nemitīgi atkārto: nedrīkst ļaut Putinam uzvarēt, tāpēc mēs bez svārstīšanās (unwavering) turpināsim atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik vajadzēs. Jautājums - vai tiešām tā būs?

Domāju, ka jā. Pamazām Rietumos jau tiek iedarbināts militāri rūpnieciskais komplekss un tuvāko trīs, piecu gadu laikā tas būs uzņēmis pieklājīgus apgriezienus. Arī Latvija iesaistījusies šajā procesā, un tiek solīts jau šī gada beigās pie mums uzsākt munīcijas ražošanu. Tiesa, Krievijā šī militarizācija notiks vēl straujākos tempos. Tāpēc, par spīti jau pieminētajam milzīgajam ekonomiskajam pārākumam, vēl nevar zināt, kāds būs spēku samērs tuvāko gadu laikā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Krievijas militārās prasmes un pieredze ar katru dienu pieaug, kamēr Rietumu armijām šādas kaujas pieredzes nav. Cerēt, ka Krievijai izsīks dzīvā spēka rezerves, ir nenopietni.

Tieši ar šīs pieredzes apgūšanu varētu pamatot nepieciešamību nosūtīt NATO karavīrus uz Ukrainu. Citādi Krievijas bruņotie spēki iziet regulāru apmācību kaujas laukā, kamēr NATO karavīri mācās pēc grāmatām, īstu pulveri nedabūjuši paostīt.

Ja vēsture mums kaut ko māca, tad šajā gadījumā tikai vienu: Rietumi, par spīti savam pašreizējam militāram pārākumam, atturēsies no jebkāda militāra konflikta ar Krieviju, cik vien ilgi spēs. Šo nevēlēšanos konfliktēt ne tikai neslēpjot, bet pat uzsverot. Tas, protams, iedrošinās Putinu un nostiprinās viņā Napoleona kompleksu. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tad uz ko tiek liktas cerības? Rietumi cer novilkt līdz brīdim, kad Putins noies no skatuves. Pēc tam ar jaunajiem Kremļa saimniekiem gan jau kaut ko varēs sarunāt. Jautājums tikai, cik ilgs laiks līdz tam paies un ko līdz tam Putins būs paguvis sastrādāt.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā