Juris Stukāns: Mani uztrauc lietas, par kurām sabiedrība vēlas saprast, kas ir noticis
Šobrīd zināmi attaisnojošie spriedumi pirmajā instancē, tā dēvētajās Viņķeles, Magoņa un sabrukušā lielveikala jumta krimināllietās. Jūs Ģenerālprokuratūrā noteikti esat pētījuši iemeslus, kas bija par pamatu attaisnojošajiem spriedumiem. Vai pie vainas bija nekvalitatīva apsūdzība?
Uzreiz pateikšu, ka mēs neesam pētījuši. Mums šobrīd nav tāda pamata. Mēs pētām šos jautājumus, par ko jūs jautājat, tad, kad ir gala spēkā esošs nolēmums. Tad mēs varam saprast, kādi bijuši argumenti, kāds bijis vērtējums. Tikai tad mēs varam atbildēt, kurā posmā vai kurā vietā kas nav nostrādājis. Šobrīd jūsu nosauktajos gadījumos nav gala lēmuma, un ir mums arī gadījumi, kad rezultāts mainās. Tā ka tad, kad lietas beigsies, mēs varēsim izvērtēt jūsu norādītos apstākļus.
Es saprotu, ka nākamajā instancē var mainīties uz pretējo, tas nav nekas neparasts.
Ir neparasts, jo tā nevajadzētu būt klasiski, bet tādiem gadījumiem jābūt, jo tikai tiesa neatkarīgi vērtē pierādījumus. Bet mūsu likums ir uzbūvēts tā, ka prokuroram ir jābūt subjektīvai personīgai pārliecībai, ka pierādījumi ir pietiekami, un tikai tad viņš iet uz tiesu. Ja viņš redz, ka pierādījumi nav pietiekami, viņš nevar izvirzīt apsūdzību un virzīt lietu uz tiesu.
Tas ir likuma pants. Tā tur ir noregulēts. Tāpēc arī citreiz sanāk, ka prasa, kāpēc prokurors pārsūdzēja. Tāpēc, ka droši vien viņš noteikta līmeņa tiesas lēmumā nav izlasījis atbildes uz visiem jautājumiem, kurus viņš bija izvirzījis. Un citreiz arī tā sanāk, ja Augstākā tiesa atgriež atpakaļ, tas jau nozīmē, ka ir pieļauti pārkāpumi. Tāpēc tas nav tik vienkārši un viennozīmīgi, un tas arī pierāda tiesiskumu, ka abām pusēm ir iespēja izvirzīt argumentus un tiesai ir pienākums dot juridisku vērtējumu.
Ja prokurors tiesā zaudē pirmajā instancē, saņem attaisnojošu spriedumu, viņš pats vienatnē analizē, kas ir noticis, neiet atskaitīties pie virsprokurora?
Pie virsprokurora nē. Pie amatā augstāka prokurora viņš varētu nākt, tāpēc ka amatā augstāks prokurors neatkarīgi no pirmā līmeņa prokurora var pateikt: es nepiekrītu tam viedoklim, es pats iesniegšu apelācijas protestu. Jā, mums bija tādi gadījumi, ka pirmais prokurors saka nē, es neredzu pamatu, bet amatā augstākais saka - es tomēr tam nepiekrītu, nav izvērtēts tas un tas, un iesniedz protestu. Ir arī tādi gadījumi.
Vaicājot par šīm attaisnotajām lietām, jūs kā ģenerālprokurors netiekat informēts, kas par iemesliem?
Viņķeles lietu? Es nē. Spriedumu saņem tas prokurors, kurš uzturēja apsūdzību. Viņš izlasa un lemj, ko viņš darīs. Es kā faktu zinu, ka tas ir noticis, bet es pat gribēdams tik ātri nevarētu saorientēties, jo ir jāpārzina lieta, jāpārzina pierādījumi, un pārsūdzēšanai ir tikai desmit vai 20 dienas, un tāpēc neviens prokuroru tajā laikā neaiztiek, jo tas ir viņa lēmums, kopā ar amatā augstāko prokuroru. Jo likums paredz viņiem abiem rīkoties. Viņiem jāpasaka, vai viņi to darīs vai nedarīs.
Būtiski, ka, piemēram, Viņķeles krimināllieta tapa, pateicoties politiskiem caurvējiem, politiķi viens otru vainoja, un tādēļ krimināllieta ir ar politisku piegaršu.
Viņi var viens pret otru rakstīt un norādīt uz iespējamiem pārkāpumiem. Mums deputāti raksta dažādus iesniegumus, bet mums jārīkojas saskaņā ar likumu. Starp citu, otrdien tika noraidīti priekšlikumi, kurus izstrādāja Tieslietu ministrijas darba grupa, bet mēs gribējām, lai likumā tiktu skaidri pateikts, ka arī objektīvi nav iespējams visus noziegumus izmeklēt un visus noziegumus atklāt.
Līdz ar to ir šis mehānisms, ka ir jāvērtē. Mums persona raksta sūdzību, ka ir noziegums, prokurors to vērtē. Starp citu, prokurors pats neizmeklē lietu, viņš nodod izmeklēšanas iestādei. Izmeklētājs var izbeigt lietu vai neuzsākt lietu, un to lēmumu prokurors var pārskatīt. Bet izmeklētājs arī vērtē, vai tur ir pietiekami pierādījumi.
Likumā ir pateikts - tad, kad izmeklētājs ir savācis pietiekamus pierādījumus, viņš tikai tad virza prokuroram. Arī izmeklēšanas laikā, vismaz kādā posmā, izmeklētājs ir neatkarīgs, viņš pats rīkojas, bet, saskaņā ar likumu, prokurors var dot norādījumus, jo lēmumu par to, vai lietu virzīt tālāk, pieņem prokurors, ne izmeklētājs.
Kad jūs stājāties ģenerālprokurora amatā, viena no jūsu spēcīgām tēzēm bija, ka prokuroram ir jābūt līdzās izmeklētājam jau no pirmās procesa uzsākšanas dienas.
Jā, sevišķi smagajās lietās.
Vai tas ir realizējies? Vai ir uzlabojusies izmeklēšanas kvalitāte?
Jā, ir. Jā, četru gadu griezumā tās lietas, kad tika publiski zināms, ka ir uzsāktas un virzītas, tās saprātīgā laikā virzītas un nodotas tiesai. Visas vecās lietas, kas bija izmeklēšanā, esam pabeiguši un nodevuši tiesai. Man atmiņā nav tāda lieta, par kuru man prasītu žurnālisti, ka tur ilgstoši notiek izmeklēšana.
Mēs arī darām tā, ja lieta buksē, tiek pieaicināti divi un trīs prokurori, lai tiktu skaidrībā, vai lieta jāizbeidz, vai lieta jāvirza uz tiesu.
Tā saucamā Ventspils amatpersonu lieta tika gadu desmitiem "sildīta", katram gadījumam, lai atkal varētu ko izvilkt...
Būs tikai sestais gads, es pagaidām esmu amatā četrus gadus. Ja iepriekšējos gados tur kaut kas nenotika... man nav informācijas, lai par to teiktu. Bet, runājot par Ventspils mēra (Aivara Lemberga) lietu, es darītu mazliet savādāk. Vai tiešām vajadzēja pētīt visu periodu (domāta apsūdzības celšana un virzīšana par laika par laika periodu no 1993. gada līdz pat 2007. gadam)? Varbūt varēja sašaurināt uz šaurākiem jautājumiem, kur izmeklēšanai nebija šaubu un jautājumu, bija pārliecība par pierādījumu pietiekamību, un tad virzīt. Es neesmu to lietu ne pētījis, ne šķirstījis, ne lasījis spriedumus. Kad to pabeigs, kad būs gala spriedums, tad varēs tiešām papētīt, kāpēc valstij bija nepieciešami šie ilgie gadi, kāpēc tā lieta tik ilgi netika izskatīta līdz galam.
Tur jau ir diezgan skaidra atbilde un lieli pētījumi nav vajadzīgi. Ja paskatās krimināllietas saturu, galvenā doma jau nebija uzreiz notiesāt, bet sodīt ar procesu.
Nu, goda vārds, neesmu ne lietu redzējis, ne spriedumus lasījis.
Bet šis ir tāds ļoti negatīvs piemērs, kā notiek tiesvedība.
Jūs varat aizbraukt uz Vāciju vai kādu citu Eiropas valsti. Mēs neesam unikāla valsts, un ir lietas, kas tiešām prasa vairākus gadus, lai tās izskatītu un izmeklētu. Ir jāskatās tomēr pēc satura, jēgas, kādi apstākļi, par ko. Arī šobrīd mēs esam sākuši runāt par 2014. gadu (domāts par priekšvēlēšanu notikumiem saistībā ar iespējamo vēlēšanu rezultātu ietekmēšanu). Nu, nevaram mēs šobrīd ātri noskaidrot apstākļus.
Tas arī prasīs ievērojamu laiku, jo mēs runājam par pagātni, notikumiem, kas notika pirms desmit gadiem. Pat personas, kuras varētu būt klāt un kaut ko liecināt, spēs šodien objektīvi atcerēties tā, kā ir bijis. Tāpēc es atceros, arī tajā lietā, lai gan tā tika uzsākta vēlāk, pētīja desmit un vairāk gadus iepriekš. Un tas vienmēr apgrūtina raitu izmeklēšanas gaitu. Tie ir papildu sarežģījumi. Cilvēki aug, apkārt situācija mainās, tas viss ietekmē fiziskos procesus.
Rusiņa lieta, kur tika noslepkavota sieviete. Jūs aicinājāt advokātus vērsties pie jums, kuri teica, ka viņiem daudz kas bija zināms, kuri mudināja rīkoties tiesībsargājošās iestādes. Vai advokāti ir bijuši pie jums?
Ir. Regulāri kāds uzraksta, un arī ir nākuši advokāti.
Kāda ir bijusi jūsu sadarbība, rīcība?
Es uzklausu, es saņemu iesniegumus, ja viņi iesniedz, un attiecīgi nododu to reģistrācijai. Nav cita varianta. Un ir jāsaprot, ka ne ģenerālprokurors, ne Ģenerālprokuratūra, mēs neizmeklējam lietas. Mēs nododam izmeklētājiem. Sākotnējā izmeklēšana ir jāpaveic izmeklēšanas iestādēm.
Dažas personas arī cer, ja materiāls ir izgājis caur ģenerālprokuroru, tad, saņemot to, izmeklēšanas iestāde būs daudz rūpīgāka. Es varu pateikt, ka neesam konstatējuši, ka izmeklēšanas iestādes apzināti speciāli nedarītu to, ko tām liek likums. Pagājušogad ir uzsākti 35 000 kriminālprocesu. Kaut vienu lapu uzrakstīt - arī tas prasa laiku. Ātri nekas nenotiek.
Ja Saeima apstiprinās grozījumus Krimināllikumā, kas ir iecerēti, vai tad būs vēl vairāk kriminālprocesu?
Piecus gadus iepriekš katru gadu tika uzsākti 45 000 kriminālprocesu. Līdz ar to, kāpēc ir vairāk vai mazāk noziegumu, to nosaka ekonomiskā situācija, cilvēku labklājība, cilvēku skaits un daudzi citi apstākļi. Noziedzība arī mainās. Ja mēs agrāk runājām par slepkavībām organizētā grupā, krāpšanām, laupīšanām organizētā grupā, tad šobrīd šādu noziegumu ir daudz mazāk. Un, ja mēs salīdzinām Latvijā dzīvojošo iedzīvotāju skaitu, tad tas arī šobrīd ir mazāks, līdz ar to arī procents cilvēku, kas izdara pārkāpumus, ir mazāks.
Acīmredzot cilvēkiem, kuri mēdz veikt šādus noziegumus, ir labākas vietas, kur to darīt?
Aizbrauc uz Angliju, Vāciju un uz citām valstīm. Mēs saņemam lūgumus sniegt tiesisko palīdzību. Un šajā aspektā mums pēdējos gados ir trīskāršojies lūgumu skaits, agrāk tik daudz nebija. Skaidrs, ka mūsu cilvēki aizbrauc prom, un tad mums ir jāsadarbojas ar attiecīgu valstu tiesībsargājošajām iestādēm.
35 000 kriminālprocesu ir iespaidīgs skaits. Bet, piemēram, Valmieras mērs Jānis Baiks. Viņi tur darīja, ko darīja, mēģināja apgūt Eiropas fondu līdzekļus, bet rezultātā uzsākts process. Grūti iedomāties, ka Valmieras mērs būtu noziedzīgs.
Šeit es nevaru komentēt neko, ja tas bija Eiropas prokuratūras lēmums. Eiropas prokuratūra ir pilnīgi neatkarīga un nekādā veidā nav saistīta ar mums. Es pat nezinu, kāpēc un kā. Tas ir viņu jurisdikcijā. Saskaņā ar regulu mums nevienam nav tiesību iejaukties viņu izmeklēšanā.
Varbūt normas ir pārāk striktas?
Varbūt. Tur ir runa par Eiropas fondu naudas apguvi, līdz ar to jāskatās Eiropas birokrātiskās prasības. Bet, ja viņi tur ir to konstatējuši, tas ir viņu lēmums. Es nezinu faktiskos apstākļus, kas tieši tiek pārmests vai netika ievērots.
Runājot par garajiem ieilgušajiem procesiem, marta beigās starp jums un Strupiša kungu izvērtās viedokļu apmaiņa. Jūs teicāt, ka tiesās iestrēgst lietas, bet Strupiša kungs teica, ka tas neatbilst patiesībai, lietas izskatīšanā iet ļoti raiti. Kāpēc tā?
Ļoti vienkārši. Mani uztrauc lietas, par kurām sabiedrība nepārtraukti uzdod jautājumus un vēlas saprast, kas ir noticis. Un šajās lietās, piemēram, bijušās tieslietu ministres Baibas Brokas lieta. Vai kāds vēl atceras, ka viņa bija ministre? Līdz šodienai nav pirmās instances tiesas sprieduma. Vienalga, attaisnojoša vai notiesājoša. Mēs nezinām, pamatoti, nepamatoti viņa ir vainota.
Bet Strupiša kungam taisnība, skaidrs, ka 90% lietu tiek izskatītas vidējā pieņemamā termiņā. Bet mūs neuztrauc tie 90% vienkāršu lietu - sīkas zādzības vai dzērājšoferi, vai kaut kāda veida zādzības. Mums sabiedrība un jūs, žurnālisti, jautājat par amatpersonām, par noziegumiem, kuri tika izgaismoti sabiedrībai, un mums visu laiku uzdod jautājumus cik pamatoti vai nepamatoti. Es par tām lietām runāju.
Es ļoti labi atceros vienu gadījumu, kas bija tieši jaunajā gadā. 2023. gada 2. janvārī atnāku uz darbu, un pat mazāk nekā 48 stundās dzērājšoferis dabūja sodu un tika notiesāts uz 2,5 gadiem.
Ja mēs paņemam šīs divas diennaktis un pieliekam klāt piecus gadus ilgi izskatītu lietu, vidēji sanāk divarpus gadi. Skaidrs, ka divarpus ir tīri normāli, bet mani uztrauc pieci un vairāk gadu, kad mēs nevaram sagaidīt pirmās instances tiesas nolēmumu.
Kāpēc mani tas uztrauc? Tāpēc, ka gadi iet, prokurors kaut kādu iemeslu dēļ pamaina darbavietu vai aiziet prom, vajag nozīmēt jaunu prokuroru. Tad viss ir jāsāk no sākuma, viņiem ir jāiepazīstas, jātiek skaidrībā un jāaizstāv valsts vārdā apsūdzība. Tas prasa papildu resursus. Līdz ar to laiks iet, un mēs nevaram mērķtiecīgi virzīt uz kādu citu varbūt šobrīd aktuālu procesu. Tur ir tas moments. Strupiša kungam ir taisnība, šobrīd mums Latvijā vairs nevarētu pārmest, ka kopumā vidēji ir ilgi termiņi. Nē, vidēji mums ir ļoti labi.
Vidēji. Bet ir atsevišķas lietas, ar kurām nekādi netiek galā.
Tiklīdz ir amatpersona, ir sabiedrības rezonanse, diemžēl kaut kāds lāsts, mēs uzreiz nespējam saprātīgi laikā virzīties.
Ietekmējas tiesneši, prokurori?
Ietekmējas subjektīvi, jo saprot, ka viņu darbs tiek ikdienā vērtēts, un skaidrs, ka viņi grib maksimāli profesionāli kvalitatīvi to darbu padarīt.
Un tas automātiski palēnina procesu?
Tas palēnina, jā. Jo viņi pārbauda trīs reizes vienu un to pašu.
Jums bija diezgan skarbs viedoklis par advokāta lomu procesā, ka vajadzētu aizstāvības lomu ierobežot. Apmēram pirms gada bija sašutums no advokātiem. Jūs piedalījāties advokātu ikgadējā pārskata sanāksmē un paudāt šādu viedokli.
Nekādā veidā. Nevienu priekšlikumu, nevienu grozījumu neesmu iesniedzis, kurš samazinātu advokāta lomu. Būdams vēl tiesnesis, esmu iesniedzis vairākus priekšlikumus, kur advokāta loma kriminālprocesa izskatīšanas laikā ir būtiski palielināta. Līdz ar to tas ir pilnīgi nepareizi. Līdz galam varbūt kaut kas nav pastāstīts. Advokāta loma kriminālprocesā nav samazināta.
Skaidrs, ka mēs aizgājām plašāk uz tiem gadījumiem, kad persona atzīst vainu un prokurors un apsūdzētais var vienoties. Skaidrs, ka šajā gadījumā, ja advokātam ir jāpilda klienta vēlme, viņš saka, ka negrib tiesāties, skaidrs, ka viņam samazinās stundu skaits, kas viņam jāpatērē šajā procesā. Bet nekādā veidā savādāk.
Advokāta loma nav mazināta. Mēs, tieši otrādi, gājām ar priekšlikumu, kur viņa loma tika paplašināta. Advokāts šobrīd, pēc likuma jēgas, tiesā ir procesa virzītājs. Viņš lemj, kādas personas, cik ilgi, cik daudz ir pārbaudāmas. Nevienā pantā nav samazināta advokāta loma.
Vēl viens moments, kur teikts, ka tiesa var lemt par debašu ilgumu. Bet debašu ilgums ir vienai pusei un otrai, un tad abām pusēm nosaka vienādu laiku. Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir reglamentā rakstīts, ka katram ir desmit minūtes, un neviens 11 minūtes nedos.
Tāpat arī mums šeit. Nevar būt, ka vienam ir piecas stundas, bet otram iedod 20. Tiesai ir jāvērtē, lai abām pusēm līdzvērtīgi būtu iespējas realizēt savas funkcijas.
Grozījumi par debašu laika ierobežošanu tapa, pateicoties jau pieminētajai Lemberga lietai. To atzina arī Juridiskā komisija. Saeima lēma par ierobežojumiem, tie stājās spēkā, un tajā pašā dienā, kad stājās spēkā, tiesas zālē aizstāvībai debašu laiks tika ierobežots.
Tiesu ikdienai neesmu sekojis.
Pieminētie Krimināllikuma 323. panta grozījumi par kukuli, kas cirkulē Saeimā, nav saistīti ar konkrētām krimināllietām?
Cik es atceros, tie ir saistīti ar Eiropas ekspertu norādēm, lai likuma regulējums būtu skaidrāks. Jo viņi izvirza pieņēmumu, ka var būt noteikti gadījumi, kas netiek aptverti kā kriminālpārkāpumi. Tas nebija saistīts ar konkrētām lietām. Tur bija varbūt tas, ko mēs vēstules ievadā rakstījām, ar sarunātiem nelikumīgiem iepirkumiem. Tas gan.
Mēs, izmeklējot lietas, izsecinājām, ka šobrīd fiziskai personai nav nekādas atbildības, un šeit arī deputāti tika maldināti. Nav Ekonomikas ministrijā šobrīd nekāda projekta, ko viņi virzītu par fiziskas personas sodīšanu. Tāpēc mēs arī gājām ar šiem priekšlikumiem. Tie bija balstīti uz to, ka mēs konstatējām, ka šobrīd nav atbildības.
Bet, kas attiecas uz juridisko personu, Konkurences padome ļoti veiksmīgi piemēro lielus sodus. Un tur mēs tieši piedāvājam ierakstīt, ka kriminālatbildība uz juridisku personu neattiecas.
Vai jūsu vadīšanas laikā ir cēlusies prokuroru kvalifikācija?
Es ļoti ceru. Tas ir jāprasa varbūt tiesnešiem, tas ir jāprasa izmeklētājiem. Mēs cenšamies, esam veikuši vairākus pasākumus, kā arī es esmu izvirzījis tēzi, ka pieredzējušais prokurors māca jauno. Un mēs mācāmies viens no otra. Mēs esam izveidojuši tādus kontaktpunktus, kur prokurors, kuram ir lielāka pieredze un arī teorētiskās zināšanas, palīdz citiem prokuroriem atrisināt kādu teorētisku jautājumu. Mēs darām visu iespējamo, lai prokuroram būtu iespēja celt savu kvalifikāciju.
Vai prokurori un prokuratūras darbinieki var cerēt uz algu pielikumu?
Nevis cerēt, bet to saņem katru janvāri. Tāpat kā Saeimas deputāti. Prokuroriem, atbilstoši koeficientam, tiek pārskatīta atlīdzība. Ja jūs runājat par darbiniekiem, tad jā, mēs pagājušogad gājām ar lūgumu piešķirt papildu līdzekļus, un šogad visi darbinieki saņēma algas pielikumu, vidēji 6-10%. Visiem algas situācija ir uzlabota.
Kādu vēstījumu jūs vēlētos sadzirdēt no augstākajām valsts amatpersonām svētku uzrunās?
Kriminālprocesā un tiesībās ir šie divi jēdzieni - taisnīgums un tiesiskums. Es labprātāk dzirdētu, lai mēs vairāk runātu par taisnīgumu caur tiesiskumu.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
