Passkatījos youtubē videorullīšus par Latvijas pamestajām mājām. Biju attiecīgajā noskaņā, tāpēc uzrakstīšu. (Vairs neturpināšu skatīties - baigi depresīvi.)
Vispār jāatzīst, ka pamesto māju pētīšanas kustību nedaudz saprotu. Savulaik arī man bija sanācis staigāt pa mežiem (minimāli) un tur arī pa ceļam varēja atrast pamestas mājas. Arī tad caur logu paskatījos, šokēja, ka cilvēki mantas atstājuši, bija interesanti redzēt, kā dzīvojuši, ko lasījuši, bet tuvāk neskatījos, bija tāda kā bijība; nodomāju, varbut pēkšni karš sācies, tāpēc pametuši vai kas tml.
Un, izrādās, ir cilvēki, kas ar nolūku braukā pa tādām mājām, izstaigā, filmē, veido soc.platformu saturu. Izrādās, tādu pamestu dzīvokļu un māju ar mantām LV ir pat ļoti daudz. Un, izrādās, nevis pirms kara pametuši, bet joprojām pamet (2003., 2013., 2020.g.), bet mantas paliek.
Ja vēl precīzāķ, cilvēki vienkārši nomirst, bet viņu mantas paliek. Tad viņu dzīvesvietu izstaigā laupītāji, dažreiz tajās dzīvo bomži, dažreiz gadās tādi ekskursanti, kuru video rullīšus skatījos. Daudzās tādās vietās ir antikvariāta priekšmeti, grāmatas, kas izdodas pirms 100 gadiem, privātas vēstules. Mantas parasti ir savandītas, jo neviena vien sirotāju banda jau "ir gājusi pāri". Papildus putekli, pelējums. Nereti mazbērni ir ārzemēš vai nodzērušies, vai varbūt nav tik labā finansiālā situācijā, lai ar veco īpašumu kaut ko iesāktu. Kādam varbūt arī nav vispār bērni un mazbērni, bet lielai daļai ir. Dažreiz cilvēki ugunsgrēkā pametuši māju, mantas atstājuši.
Tēma ir par to, ka rodas iespaids, ja netiek utilizētas cilvēka mantas pēc nāves, tad ir tada sajuta, it kā cilvēks līdz galam nebutu apglabāts. Manuprāt, kā minimālāko cieņu aizgājējam varētu izrādīt tā, ka vispirms jau apglabā viņu pašu, bet tāpat arī iznīcina visu viņa iedzīvi. It kā liekas, ka mantas ir tikai mantas, bet es teiktu, ka tās mantu palikšana ir kā līdz pusei apglabāts cilvēks.
Vispār kaut kada baigā traģisma pieskaņa ir tājos videosižetos. Ja mazbērni ir mazturgi un mazspējīgi, varbūt labāk uzdāvināt kādam to māju nekurienē (pirms nāves vienoties) nekā tā pelē un pa mantām vandās zagļi, bomži, privātas vēstules lasa. Nu un vēl radās sajūta, ka jādzīvo tā, it kā aiziešanai "vienmēr būtu gatavs" - koferis ar nepieciešamāko, ko, cerams, kāds pēc tam iemetīs ugunī.
Gala secinājums: ja gribat izrādīt cieņu aizgājējam - tuvam vai svešam - apglabājat viņu (vai kremējat) un apglabājat arī viņu mantas. Un vēl - turiet pēc iespējas mazāk mantu. Un vēl varētu ieteikt mūža nogali nepavadīt vieniem. Ejiet vismaz pulciņos vai vēl kaut kā.
Ir dīvaini, ka ir cilvēki, kuriem nav māju, un ir labas mājas, kas mirst bez cilvēkiem.
Atkal gribas novelēt visiem cienīgi aiziet mūžībā (ne pirms laika un ar visām mantām vai atdodiet savlaicīgi savas derīgās mantas citiem otrreizējai dzīvei).
Tazze
Šodien, 1:45
