Teoloģiski jautājumi

Annija Liepa, tiec skaidrībā vispirms ar sevi, citādi lasu un neko nesaprotu, viens liels ķīselis, sajaukts kopā okultisms, ezotērika, hinduisms, vēl piepīta kristietība un beigās vēl ateisms. Tiec ar sevi skaidrībā! Ir tāds maziņš sīkums kuru der atcerēties- Radītājs ir augstāks par radību, līdz ar to cilvēks kā radība nekad nespēs izprast un skaidrot Radītāju. Atliek tikai ticībā to pieņemt kā nemainīgu patiesību un saprast, ka ir lietas kuras nav empīriski pierādāmas, lai arī kā to gribētos. Kas attiecas uz garu pasauli, neiesaku nevienam tur līst iekšā, tas var dikti slikti beigties. Ja izejam no kristīgā redzējuma, tad saziņa ar mirušajiem nav iespējama, jo ir robeža kuru nav iespējams pāriet, toties komunikācija ar dēmoniem gan ir neierobežota. Dēmons jau arī ir enģelis, tikai kritis kurš kalpo nevis Dievam bet tā pretiniekam. 

Kapēc nav empīriski pierādāmas? Es Radītājam noticēju, balstoties uz empīrisku pierādījumu pētījumiem un analīzi.

rudzupuķe

Par kādiem Dieva empīriskiem pierādījumiem ir runa? Empīrisks novērojums ir datu iegūšanas sistemātiska procedūra, kuras rezultātā tiek noteikta pētāmās pazīmes izteiktība. Šajā gadījumā tas neiet cauri. Dievs nav redzams, tāpēc to nevar ne pētīt ne analizēt, var tikai izdarīt pieņēmumus, bet nekādi ne secinājumus. Šajā gadījumā šie pieņēmumi ir ticība. Zinātnē arī tā ir, zināmākais ir Mendeļējeva tabula, tur ir daudz trūkstošu elementu. Mendeļējevs pieņēma, ka tādi ir, bet neviens tos nav redzējis. 

Jā, es tā arī darīju. Ieguvu dažādus, daudzskaitlīgus, neatkarīgi iegūtus un dažāda veida datus un tad salīdzināju ar teoriju, kurā arī biju iedziļinājusies. Un tad, kad tā tik parsteidzoši no visām pusēm sakrita, tad noticēju. :)

Raugi rudzupuķe, empīriskā metode darbojas precīzajās zinātnēs kā fizika, matemātika, ķīmija utt., bet tā nedarbojas nedz teoloģijā nedz filosofijā, nedz citās humanitārajās zinātnēs. Ticība tas ir kas cits, tas vai es pieņemu, jeb nepieņemu vienu vai otru pasaules redzējumu. Ar ticību viss nav tik vienkārši, tas ir savā veidā kas intīms, tāpēc to pat īsti nevar tā aprakstīt. Tā jau varētu būt tēma garai diskusijai. Lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet arī ateisms ir nopietna ticība, ticība tam, ka cilvēks netic nekam. 

Labums var būt vienlaikus liels ļaunums, ja to sāk realizēt nelaikā/pirms laika. Tā tiešām varētu būt, ka komunisms uz šīs Zemes nav realizējams, jo paskatoties apkārt ir ļoti maz tādu, kuri darītu to, kam viņi dzimuši.

Arī kibuci sistēmu nevar uzskatīt par komunismu. Jūdaismā esošie nav brīvi cilvēki, jo jebkurš bauslībā esošais ir jau de facto vergs, līdz ar to nav Radītāja vadības, bez kā nav iespējams patiess komunisms. Tad jau vēl otra vērtēšana, vai tas vairāk vai mazāk izdarīs, bet tad ir no katra pēc spējām un katram pēc viņa vajadzībām, bet kibuci sistēmā kaut kā viss tiek nonivelēts.

Tieši jau tas pats ar Zviedriju. Piekāšu viņu “lagom”, ja visi kā tikko sev tuvu cilvēku zaudējuši. Bet tad ir – ja tev vakarā pēc darba ir “saskābis” ģīmis, tad tā jau ir liecība, ka nedari to, kam esi dzimis un tavs darbs, īstenībā, nav vajadzīgs ne tev, ne kādam citiem. Pēc kristietības vēl sanāk, ka esi grēkojis, jo grēka būtība ir, ka netiek darīts Radītāja prāts. Būtu darīts, būtu arī prieks.

Latvijā sociālisms ritīgi neder un pie pašreizējās situācijas labāk derētu kapitalisms ar kādiem uzlabojumiem. Valsts palīdz tiem, kuri vēl nevar vai vairs nevar par sevi parūpēties – tiem tad sociālismu. Tas jā, energoresursu uzņēmumi pieder 100 % valstij un tie ir bezpeļņas. Šis būs vairāk pēc Francijas, kurā sabiedrībai svarīgi uzņēmumi ir valsts – miksēts kapitalisms un sociālisms… vismaz tā bija. Par šo jau senas diskusijas Krievijā, ka derīgo resursu ieguve ir valsts un peļņu lieto visas sabiedrības labā. No iegūtiem resursiem jau gatavosi produkciju ar pievienotu vērtību, tur vairs valsts nejaucas.

Varas attieksme pret tautu nicīga, tas nav no pārākuma, bet nekompetences apliecinājums… veids, kā nekompetenci slēpt. Sāksi ar tautu runāt un uzreiz atklāsies, ka pabira un vēl daunis. Kariņš covid laikā bija ritīgs jehovietis – direktīvas nobēra un vēl muti neesi paspējis atvērt, lai uzdotu jautājumus, kā šī papēži aiz stūra jau pazūd.

Ir tāds,

ik pa laikam parādās apgalvojumi, ka zinātne Radītāja eksistenci ir pierādījusi te uz 70%, te uz 90%, Un ir apgalvojumi, ka reiz pierādīs uz 100%. Ir teikts, ka uz bridi, kad pasaule ies bojā, zinātne Dieva eksistenci būšot pierādījusi uz 100%. Zinātne attīstas. Jau tagad fotoaparāti ķer smalkos ķermeņus, ko cilvēka acs neredz. Katrā ziņā netrūkst arī visādu fiziķu un ķīmiķu pētījumi un secinājumi, kas apliecina, ka Radītājs eksistē. Un ne tikai ķīmiķu un fiziķu. Arī Tas pats Tūrs Heijerdāls, 50 gadus pētos visādus senos rakstus, arheoloģiskos izrakumus nonāca pie secinājuma, ka Radītājs eksistē. Protams, viņs izlasīja Bībeli, bet ne Bībele lika tam noticēt, bet tieši zinātniski, arheoloģiski pētījumi un to salīdzinājums ar Bībeli. Precīzāk -viņš visādus šumeru rakstus pētīja un taml., nevis vnk apskatījās uz Jēzus dzimšanas vietu Bētlemi. Ārkārtīgi daudzi zinātnieki, speciālisti ir Dievam noticējuši empīriskās pieredzes rezultātā. Bet, ja koncentrējas tikai uz Bībeles tekstiem, tad to vienkārši neuzzin.

Tas nevar tā būt, ka visu pārējo var izmērīt, bet Radītāju nevar un nav nekādu pieejamu, taustāmu datu un izpausmju par Radītāju. To ir ārkārtīgi daudz. Un ja tos visus apkopo un salīdzina ar to, kas rakstīts "svēto rakstu teorijās", tad tur ļoti daudz ko var atrast. Teorija nav tikai Bībele, bet arī Bībele. Bet nedomā, ka cilvēki neredz, nepiedzīvo dažādas pieredzes ar Radītāju. To ir daudz vairāk nekā to spēj iedomāties. Ja parunā ar cilvēkiem, katrs ceturtais kaut ko ārkārtēju ir pieredzējis. Ne jau vienmēr Raditāju. Bet to, ko ir pieredzējis, tad ieliekas tajā "garīgo rakstu konceptā".

Domāju, ka pasaulē jau sen visi valsts pārvaldes koncepti ir izdomāti. Ja cilvēki attālinās no Radītāja vai to kaut kā sagroza, tad viņi izdomā jaunu konceptu - sociālismu vai kapitālismu, bet tam ir daudz kļūdu un tas nestrādā. Tās valstis, kas tuvāk Rādītājam, lai vai kādas reliģijas izpausmē, ir tuvāk Radītājam nekā tās, kas tuvāk komunismam, kapitālismam vai sociālismam, un tāpēc vinu forma ir veiksmīgāka no ilgtermiņa,tautas atrožanās, garīgās veselības un pārticības viedokļa.

Bet rietumu pasaule ir tiešām kā tāda dēmonu pasaule, jo tā ar savām tehnoloģijām iznīcina visas vājās valstis - valstis, kur nav tehnoloģijas un kur jau degradējies garīgums. Kur degradējies garīgums, tās pašas par sevi iznīkst. Nav tālu jāmeklē. Tehnoloģijas ar garīgumu faktiski iet konfliktā. Vai varbūt roku rokā.

Bet ir valstis, kurās nav ne tehnoloģijas, ne naudas, ne garīguma, pat ne cilvēku. Un arī viltīgas gudrības (vieduma) nav.  Tās ir pirmās uz izstāšanos no spēles. Lai gan latvieši jau nepazudīs, viņi parvērtīsies par anglosakšiem vai varbūt par ko citu.

Pat sumeru valsts pārvalde būtu veiksmīgāka par to, ko mēģina izdomāt mūsu deputāti. Vienīgi šumeri varēja dzīvot savā sumeru pasaulē, bet mums it lielvaras, starptautisko attiecibu māksla, kas, iespējams, ir kaut kas jauns. Bet varbūt arī nē. Ja labi zinātu vēsturi, vispār nekas jauns nebūtu jāizdomā ne sociālā, ne saimniecības, ne starpvalstu attiecību joma.

rudzupuķe

Dievatdziņa ir katrā cilvēkā, tikai ir daudzi kuri, lai arī apzinās Dieva eksistenci, tomēr cenšas to noliegt piepraspt tā pierādījumus. Te nāk prātā Bulgakova "Meistars un Margarita", saruna pie Patriarhu dīķiem. Jautājums, vai Dieva eksistence ir jāpierāda, jeb tam tomēr ir jātic un jāpieņem ar visu no tā izrietošo? Saproti, vienmēr būs tāds Džā jaunskungs kurš, lai arī ko tam teiks, tas noliegs arī acīmredzamus faktus. Tā ir cilvēka dīvainība, ka viņam to vajag. Tā, ka ir jautājums, vai vajag un ko tas mainīs, ja pierādīs? Ja cilvēks to pieņem, tad viņš to pieņem ticībā un tam nevajag pierādījumus, un var būt pierādījumi un tomēr būs gana daudz tādu kuriem tas neko nedos. Bībele bez vēsturiskā konteksta ir diezgan slidena tēma. Tāpēc jau ir izveidojušās dažādas sektas un pseidokristiešu apvienības, jo tie ir izlasījuši Bībeli, neņemot vērā kontekstu sākuši to interpretēt.  

Zīmes vajag neticīgiem, ne ticīgiem. Prasīt pēc zīmēm nav nekas slikts un nepareizs, ja vien  cilvēks vēlās nonākt pie patiesības, bet tā nav savas patiesības uzspiešana Radītājam, tāds Bileāms no VD 4. Moz. 22-24 nod., kuram tā sagribējās naudiņas, ka ēzelienei vēl vajadzēja sākt runāt, lai šo vestu pie prāta, bet tāpat nekas nelīdzēja un galā naudas kāre to pazudināja. Garīgu pieaugšanu nav  iespējams iegūt nekādos kursos un nekādās skolās, kā vienīgi praktizējot. Bet tad ir gan vajadzīgas zīmes un Radītāja vadības, jo ne mazums ir sevi tā iznīcinājuši, jo ne viss ko var, to arī drīkst darīt un vienā gadījumā tas būs pareizi un būs darīts Radītāja prāts, bet citā tas pats būs aizliegts. Kristietības problēma ir remdenība, bet Radītājs var lietot tikai karstos un aukstos, bet ne remdenos. 

Ne sātanisti rada grūtus laikus, bet remdeni cilvēki, kuru garīgo pieaugšanu mūža garumā jāsver uz aptiekas svariem. 

Annijai

No kā jūs tik agresīva? Ar varu nav iespējams nevienu darīt ne svētu, ne laimīgu un uz to Radītājs nevienu neaicina.

“21. gadsimtā ar aklu ticību vien ir par maz” ©

Tas jā. Pirmās Latvijas Atmodas lozungs bija – Kristus ir arī latvju Pestītājs. Lutera vēsts – tikai Raksti; tikai Ticība; tikai Žēlastība; tikai Kristus; tikai Radītājam slava.

Bet ar šiem abiem nav iespējams vairs radīt Latvijā otru Atmodu. Kad ticība ir, tad ar to kas jāsāk darīt, bet ja neko ar to nedara, tad tā izsīkst un ir kā Depeche Mode albūma “Violator” tituldziesmā “Personiskais Jēzus”  – Kristus kā cilvēku iegribu izpildītājs. Šodien harizmātiskās draudzes ir gājušas vēl tālāk un tām vairs nav ne Ratītāja, ne Kristus, bet “tikuši” jau pie Gara, bet pareizāk, pie bara garu. Katoliskas baznīcas situāciju labi raksturo Parīzes Dievmātes katedrāle, kurā Jēzus ir attēlots kā bērns un kā no krusta noņemtais, tādēļ katoļu dzīvēs Kristus nav. Pārējiem Kristus ir kā karsts karupelis, kuru no vienas rokas otrā pārmet, lai knaģi neapdeg vai arī iegribu izpildītājs.

Kas tad būtu jāmaina/ kā būtu pareizi? M,Lutera – tikai Radītājam slava būtu no piektās pozīcijas jāpārceļ uz pirmo un pie Viņa jāvēršas lūgšanās, jo Kristus ir atbilde uz lūgšanām Radītājam. Un vēl kas svarīgs – “sakari” ir izveidojami tik starp bērniem un Tēvu, bet ne kalpu, grēcienieku,… kādu niecību …  un Dievu, Valdnieku… jā, arī  Radītāju no otras puses. Ja vēl par Dievs, tad tā ir Radītāja pazemināšana, jo sākotnēji Radītājam dzima Dievi un to vēl šodien ir uz Zemes cilvēku miesā . Kas no tā sanāk. Radītāju “pazeminot” tiek visi pazemināti par pozīciju uz leju, ka nav vairs kam Zemi pārvaldīt, jo tādas pilnvaras ir tikai Dieviem cilvēka miesā.

atvar, tu, kā teologs, saki- kad tiki dirsā drāzts, domāji par vissvētāko jaunavu Mariju? Eņģeļi bazūnes arī pūta un baznīcu zvani skanēja? Hallo, pediņ, stāsti vien nost, kā tur īsti bija :)

Ne velti saka, ja Dievs kādu grib sodīt Viņš tam atņem prātu! Šeit ir klasisks piemērs kuram tas tā ir noticis, tikai viņš pats to nezina, jo, lai to uzzinātu vajag prātu kura šim jaunskungam nav. Traģiski, bet tas nav glābjami!